Ingūna Johansone
Pagājušajā nedēļā Strasbūrā, klātesot arī reģionālo mediju žurnālistiem, tika pasniegta LUX kino balva. Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Roberta Metsola svinīgā ceremonijā pasniedza 2022. gada LUX Eiropas Skatītāju balvu bosniešu režisores Jasmilas Žbaničas filmai “Quo vadis, Aida?”.
Tā ir vienīgā kino balva, ko pasniedz Eiroparlaments un vērtēšanā piedalās Eiropas Savienības valstu iedzīvotāji. Šogad uzvarētāja gods filmai “Quo vadis, Aida?”, kura stāsta par Bosnijas kara laikā 1995. gadā Srebrenicā notikušo masu slaktiņu. Nenoliedzami, filma par kara šausmām deviņdesmitajos gados liek vilkt paralēles ar šībrīža notikumiem Ukrainā, un tā ir kā atgādinājums, ka arī mūsdienās Eiropas viducī iespējamas prātam neaptveramas zvērības, ko cilvēku dzīvē ienes karš. Vai vēsture ko lielvalstīm iemācījusi, tāds jautājums rodas, atsaucot atmiņā Balkānos notikušo.
Apturiet karu, es jūs lūdzu!
“Šī filma ir spēcīgs aicinājums nodrošināt taisnīgumu Srebrenicas sievietēm un mātēm, kurām bija jānoraugās, kā nežēlīgi tiek nogalināti vairāk nekā 8000 viņu tuvinieku. Šādas šausminošas zvērības un noziegumus pret cilvēci nekad nedrīkst aizmirst”, sacīja priekšsēdētāja Metsola ceremonijā, kas notika Strasbūras plenārsēžu zālē.
“Apturiet karu, es jūs lūdzu, apturiet karu!” emocionāli klātesošos uzrunāja Srebrenicas slaktiņā izdzīvojusī Srebrenicas māšu asociācijas prezidente Munira Subašiča. Viņa šajā slaktiņā zaudēja visus savus mīļos, bet pati izglābās. Uzrunājot EP deputātus, viņa sacīja: “Nav nekā briesmīgāka par karu. Mātes Ukrainā raud, meklējot savu dēlu kaulus. Tāpēc es lūdzu jūs apturēt karu Ukrainā, lai pēc iespējas mazāk mātēm pasaulē būtu jācieš.”
Pieņemot balvu, režisore Jasmila Žbaniča teica: “Kad gatavoju filmu par genocīdu Srebrenicā, es domāju, ka karš Bosnijā, Horvātijā, mūsu reģionā ir pēdējais karš Eiropā. Biju tik ļoti šokēta, uzzinot, ka mēs, eiropieši, pieļāvām karu Ukrainā. Es aicinu jūs visus atrast veidu, kā to apturēt.”
Atsaucot atmiņā 1995. gada šaušalīgos notikumus Balkānu reģionā, neviļus jāvelk paralēles ar šobrīd notiekošo Ukrainā. Atgādinājumam, Bosnijas karā neviena netraucēti serbu armija dažu dienu laikā Srebrenicā etniskajā tīrīšanā noslepkavoja vairāk nekā 8000 Bosnijas musulmaņu vīriešu un zēnu un vairāk nekā 20 tūkstošus cilvēku izdzina no šīs teritorijas. Cilvēkus nogalināja serbu armija, kas darbojās ģenerāļa Ratko Mladiča vadībā, piedaloties arī Serbijas paramilitārai vienībai “Skorpioni”. Uz Mladiča sirdsapziņas ir arī 10 tūkstoši Sarajevas aplenkumā bojāgājušo, un šobrīd kara noziedznieks ir mūža ieslodzījumā.
ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans to nosauca par smagāko noziegumu Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. “Tas notika pašā deguna galā Apvienoto Nāciju karaspēkam, kura pienākums bija aizsargāt šos cilvēkus. Srebrenicu ANO bija pasludinājusi par drošo zonu un tur sapulcējās bēgļi. Toreiz ANO spēku komandieris ģenerālis Bernārs Žanvjē iestājās pret militāru iejaukšanos, īpaši pret gaisa uzlidojumiem, kas būtu varējuši aizkavēt serbu ienākšanu. Ne bez vainas bija arī holandiešu karavīri, kuri ne tikai neizpildīja savu pienākumu un neaizstāvēja Srebrenicu, bet padzina pārbiedētos civiliedzīvotājus, kas meklēja glābiņu viņu bāzē, un noraudzījās, kā serbi nošķir sievietes un mazus bērnus no vīriešiem. Pēc slaktiņa un liela pierādījumu apjoma analīzes tika secināts, ka Srebrenicas krišanā vainojama trīs “lielvaru” – Lielbritānijas, Francijas un ASV – un ANO vadības politika, kuras mērķis bija panākt mieru ar jebkādiem līdzekļiem – mieru, par kuru Srebrenica samaksāja šaušalīgu cenu. Pēc tam, analizējot notikumus, tika teikts, ka nevar viennozīmīgi apgalvot, ka Rietumu lielvalstis, kuru vadītās sarunas noveda pie Srebrenicas krišanas, būtu apzinājušās, kāda mēroga slaktiņš tām sekos, tomēr pierādījumi liecina, ka tās zināja vai bija aizdomas par Mladiča neslēpto nodomu panākt, lai visa reģiona Bosnijas musulmaņu populācija “pilnībā pazūd”.
Sarunās ar žurnālistiem Eiroparlamenta deputāti no Latvijas piekrita, ka, vērojot atsevišķu valstu attieksmi pret palīdzību Ukrainai, vēstures mācības tiek aizmirstas. Daudzu gadu garumā EP Latvijas deputāti brīdināja par Krievijas agresīvo dabu. Tas vairāk tika tulkots kā rusofobija nekā pamatots brīdinājums. “Tagad, kad patiesi notiek karš, atziņa no tiem pašiem skeptiķiem ir – “jums bija taisnība, mēs kļūdījāmies un nenovērtējām Krieviju”. Pilnīgi visi EP deputāti, ar kuriem tikāmies, atzina – jūtams nogurums un atslābums, kas nāk tikai par labu Krievijai. To valstu vadītāji, kuru teritorijas ir tālu no Krievijas robežas, vairāk uztraucas par savu iedzīvotāju reakciju uz cenu kāpumu, īsti neapzinoties, ka bez Rietumu palīdzības Ukraina viena neapstādinās Krieviju. Spānijā, Itālijā vai Francijā reti kurš iztēlojas krievu tankus savā valstī vai lidmašīnas debesīs, taču Baltijas valstīs šie draudi ir reāli. Sekojot līdzi notikumiem, noprotams, ka dažiem politiķiem arī tagad, gluži kā Bosnijas karā, galvenais ir jebkādiem veidiem panāk pamieru. Filmai par Srebrenicas etniskās tīrīšanas slaktiņu jākļūst par sapurinošu vēstures atgādinājumu, cik var maksāt politiskas kļūdas.
Klātesot notikumā, reģionālo mediju pārstāvji atzina, ka patiesībā maz vai dažs nemaz nezināja par šādu kino balvu, par iespēju balsot, kaut gan, protams, oficiālajā EP mājaslapā šī informācija bija pieejama un neliels skaits cilvēku arī no Latvijas balsoja par filmām. Tas, protams, ir akmentiņš preses dienestu un mediju dārzā, ka pārāk maz uzmanības tiek veltīts aktivitātēm Eiroparlamentā, jo notiek koncentrēšanās uz vietējām ziņām un apjomīgajā informācijas gūzmā tiek palaista garām saistoša informācija. Kā šajā gadījumā par LUX kino balvu. Balvai bija izvirzītas arī dāņu režisora Jonasa Pohera Rasmusena filma “Flee” un austriešu režisora Sebastiana Meizes filma “Great Freedom”. Diemžēl filmas noskatīšanās varētu prasīt pūles, jo laiks, kad tās bija pieejamas visiem, beidzies, nu jāseko līdzi repertuāriem kinoteātros vai jāmeklē skatīšanās iespējas internetā.
Reklāma