Apstākļu sakritība

Ik pa laikam publiskajā telpā – sociālajos tīklos un ziņu medijos – izskan pieredzes un domu dalīšanās par pasažieru uzvedību sabiedriskajā transportā. Tā gan ir, ko tik tur nevar redzēt un piedzīvot viena brauciena laikā, un jo maršruts garāks, jo interesantāks.

Šomēnes kaimiņos – Gulbenes pusē – bijis gadījums, ka sabiedriskajā transportā nav uzņemti divi pasažieri, jo bijuši manāmi iedzēruši. Ažiotāžu cilvēku vidū radījis fakts, ka viens no šiem cilvēkiem vēlāk ticis atrasts nosalis. Minētais gadījums acīmredzami bijis apstākļu sakritības kopums. Ne attaisnoju, ne nosodu autobusa šoferi, jo viņa tiešā atbildība ir transportlīdzekļa vadīšana, atbildība par to, kas notiek autobusā maršruta laikā un tamlīdzīgi, bet ne tas, kas notiek uz ielas ar pasažieriem vai potenciālajiem pasažieriem, – neviens nav tik visuvarens, lai paredzētu kaut vienu soli uz priekšu, kādas būs cilvēka tālākās gaitas.

Nav nemaz jābūt iereibušam pasažierim, lai saprastu, ka palikt aiz autobusa durvīm, jo īpaši ziemā, nav patīkami. Kā parastais pasažieris esmu novērojusi pietiekami daudz gadījumu, kad starp šoferi un pasažieri izraisījušās diskusijas par neuzņemšanu autobusā. Te vienmēr lomu nospēlē gan cilvēku spēja vienoties, gan skaidri pateikt spēles noteikumus (ko varam saprast ar iekšējās kārtības noteikumiem). Ir šoferi, kuri ir visai stringti savā nostājā – “ja esi piedzēries, tad autobusā nekāp”. Bet citi saka – “es redzu, ka esat iedzēris, tiklīdz pamanīšu, ka traucējat citiem pasažieriem ar savu uzvedību, tā izsēdināšu tuvākajā pieturā”. Pasažieri, to pieņem kā likumu un sēž klusi. Un pareizi gan, ja viņš nevienu netraucē, tad kāpēc lai nevarētu braukt!? Var būt visādi gadījumi. Kaut vai – cilvēks ir devies ciemos uz svinībām pie drauga, sapratis, ka pats nevarēs sēsties pie stūres un tāpēc dodas uz autobusa pieturu, nekādu problēmu, mājās viņš tiks.

Bet traki gan ir tad, kad paņemt uz krūts gribas arī autobusā un spiež dabiskās vajadzības, tad nākas lūgt šoferim apturēt autobusu, lai aizskrietu “aiz stūra”. Es saprotu gadījumus, kad ceļā apstādina autobusu maziem bērniem, bet ne jau iedzert gribošiem pasažieriem. Tikmēr citiem pasažieriem nākas vien samierināties un pieņemt arī šādu kultūru.

Likumdošanā noteikts, ka reģionālo autobusu pasažieriem ir aizliegts braukt alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošo vielu iespaidā, ja pasažieris izturas rupji vai agresīvi, kā arī lieto alkoholiskos dzērienus, narkotiskās, psihotropās, toksiskās vai citas apreibinošās vielas. Aizliegts arī braukt smērējošā vai smakojošā apģērbā, smērēt salonu vai lietot pārtikas vai ķīmiskās preces, kas var nosmērēt salonu vai citu pasažieru apģērbu. Pie šī punkta ataust atmiņā gadījums, kad kādas kundzes iepirkumu groziņā autobusa šoferis ieraudzīja saldējumu. Kaut gan iepakojums nebija taisīts vaļā, lika pasažierei to atstāt atkritumu urnā pirms iekāpšanas autobusā. Viņa gan negribēja piekāpties un ilgi skaidroja savu pārliecību, ka ar saldējumu nekādu šmuci nenodarīs. “Nē, vai nu palieciet aiz durvīm ar visu saldējumu vai arī brauciet, bet bez saldējuma,” dialoga rezumējums. Galu galā kundze tomēr izvēlas braukt mājās, atvadās no saldējuma, meklē naudiņu un dod šoferim.