Amatniece Ramona Zariņa piepilda sapni par savu cepli

Ramona Zariņa no Drustu pagasta ir piepildījusi vienu no saviem sapņiem – viņai ir pašai savs ceplis. Par godu savam amatam un vaļaspriekam jau 13. aprīlī Zariņu ģimenes mājās “Purgaļos” notiks cepļa atvēršanas svētki.

Zariņu ģimene Drustu pagastā ir ienācēji. Uz šejieni pārcēlušies pirms dažiem gadiem no Jelgavas puses. Kā paši saka, cepļa atvēršanas svētki tiek rīkoti, lai vietējiem būtu iespēja iepazīties un uzzināt vairāk par māla izstrādājumu tapšanu, kā arī vairāk iepazītu viens otru.

Saimniece Ramona atvērs savas durvis, lai ļautu ikvienam ielūkoties brīnumā, kas piedzimst malkas ceplī. Būs andele, būs mielošanās un, protams, trauki, dažnedažādi trauki, – ceplī “kāps” ne tikai Ramonas, bet arī citu amatnieku darbi.

“Tā nu ir sanācis, ka pasākums iekrīt dienā, kad Vidzemē noris akcijas “Satiec savu meistaru” aktivitātes. Tas bija tā neplānoti un nesaistīti ar to pasākumu. Bet tas nozīmē tikai to, ka iedzīvotājiem būs arvien lielākas iespējas izvēlēties apmeklēt kādu no sev saistošākajiem pasākumiem mūspusē. Kur nu vēl latviskāks un no paaudzēm paaudzēs mantots amats kā podnieks vai keramiķis,” saka Ramona.

Pirmie soļi keramikas studijā

Taujāta, kā nonākusi pie šādas aizraušanās, Ramona saka: “2023. gada decembrī sāku apmeklēt Jaunpiebalgas keramikas studiju. Tieši tad studijā nodarbības sāka vadīt ļoti labs un zinošs pasniedzējs Einārs Dumpis. Vienmēr smaidīgs, pozitīvs un dzīvespriecīgs. Līdz pat aizvadītā gada janvārim kopā ar studijas meitenēm jeb mālotājām, kuras pašas sevi tā iesaukušas, veidojām no māla gan svilpauniekus, gan krūzītes un mazas bļodiņas. Katra nāca uz studiju ar idejām, ko vēlas uztaisīt no māla. Einārs visu cītīgi uzraudzīja un deva padomus, kā labāk tās realizēt. Radoši omulīgā atmosfērā cītīgi strādājām.”

Ramona bija uzstādījusi sev mērķi, ka vēlas beidzot iemācīties virpot. “Studijā sākām mācīties virpot. Mani tas ļoti aizrāva un atsauca atmiņā pirmos mēģinājumus virpot jau pirms vismaz desmit gadiem Svētes keramikas darbnīcā, kur tolaik nodarbības vadīja Madara Rubena. Paldies viņai par pirmajām zināšanām māla pasaulē. Sākot no aizvadītā gada janvāra, pie podnieka virpas man sanāca piesēst pat trīs četras reizes nedēļā. Par iespēju radoši strādāt keramikas darbnīcā man jāsaka liels paldies Aijai Sils. Pateicoties labiem skolotājiem, atsaucīgiem cilvēkiem un manai pacietībai, rezultāts bija manāms diezgan strauji. Varēju jau uzvirpot kaut ko traukveidīgu. Jo vairāk strādāju, jo labāk sanāca un jo vairāk sapratu, ka gribu to turpināt – turpināt mācīties, pilnveidoties un augt šajā jomā. Šis ceļš iesākās, pateicoties īstajiem cilvēkiem īstajā laikā,” uzsver Ramona un piebilst, ka, tieši pateicoties E. Dumpim, noticējusi, ka virpot var iemācīties ikviens, ja vien patiesi to grib.

Starp citu, šī nav vienīgā Ramonas aizraušanās. Viņa ir arī čakla rokdarbniece, aizraujas ar paklāju darināšanu pēc neparastas metodes – tufēšanas. Latvijā šī ir maz zināma metode. “Lai tufēšana varētu notikt, ir nepieciešama speciāla ierīce, ko pasūtīju ar interneta starpniecību. Ar tās palīdzību jau uz gatava auduma bāzes tiek iešūta dzija, veidojot attiecīgo krāsu ornamentu tematiku uz paklāja, pēc idejas, ko iecerējis paklāju darināšanas meistars. Tādā veidā top plūksnaini paklāji. Šie paklāji netiek izgatavoti stellēs, bet ar tufēšanas pistoli. Izmantojot šo ierīci, var veidot dažādus rakstus, ornamentus un zīmējumus,” viņa paskaidro.

Saviem darinātajiem interjera priekšmetiem un traukiem Ramona devusi nosaukumu “Ugunii ceramics”. Ar domu, ka keramikas trauki iziet ceļu caur dzīvu uguni, ceplis tiek kurināts ar malku. Firmas zīme dodot iespēju viņai kļūt pamanāmai starp citiem keramiķiem.

Būs piektais “cepiens”

Kad Ramona bija ieguvusi pietiekami daudz zināšanu podniecībā, sapratusi, ka vēlas, lai pašai būtu savs ceplis. Runājusi ar E. Dumpi un pieteikusies rindā uz cepļa mūrēšanu. “Cepli, kas lepni stāv pašā sētas vidū, uzcēlis Einārs. Viņš šajā ziņā ir profesionālis. Viņš uzņēmās cepļa mūrēšanu, ātri vien tas bija gatavs. Rezultāts fantastisks. Pirmoreiz cepli kurinājām aizvadītā gada jūnijā. Pēc tam vēl dažas reizes. Kurināšana prasa zināšanas, jo viss process ilgst vairākas stundas. Tāpēc joprojām Einārs sniedz padomu un rāda, kā labāk kurināt, lai viss būtu vislabākajā kārtībā. 13. aprīlī būs piektā reize, kad kurināsim cepli, kāpēc gan ne kopā ar saviem draugiem un atbalstītājiem. Gribējām, lai šis ir tāds publisks pasākums, kurā varam iepazīstināt ar sevi, parādīt un pastāstīt par to, ko darām no sirds,” skaidro Ramona.

Dalībai pasākumā Ramona uzrunājusi arī vairākus amatniekus un mājražotājus no Smiltenes, Cēsu un Gulbenes novada, kuri jau apstiprinājuši savu dalību. “Mums tas izvērtīsies par divu dienu pasākumu. Plāns ir šāds: 12. aprīlī no paša rīta mēs krāmējam apdedzināšanai sagatavotos māla traukus, kas piepildīs cepli, un tad kurinām cepli, tas parasti aizņem aptuveni astoņas stundas. Tad ceplis dziest visu nakti līdz rītam. Un tikai tad 13. aprīlī pulksten 12 būs cepļa atvēršana un jauno trauku izņemšana. Tikmēr jau no pulksten desmitiem būs sākusies andele, kā arī pankūku baudīšana, protams, arī sarunas par cepli un amatniecību. Pēc cepļa atklāšanas būs arī citi pārsteigumi, tostarp saimnieču zupas ēšana,” par gaidāmo pasākumu pastāsta Ramona un atklāj, ka ciemos no Jelgavas puses ieradīsies arī viņas radiņi – mamma un viņas māsa cepļa atvēršanas svētkos uzņemsies šefību par rosību virtuvē.

Taujāta, kur ikdienā var iegādāties viņas darinātos darbus, Ramona teic, ka ar saviem traukiem bijusi dažos tirdziņos, ar gatavajiem darbiem varot iepazīties sociālajos tīklos. “Esmu tikai ceļa sākumā. Šis būs tāds pasākums, kurā interesenti varēs tikt pie unikāliem māla traukiem. Bet vēl aprīlī esmu iecerējusi piedalīties pavasara gadatirgū Smiltenē,” viņa saka.

No Jelgavas uz Drustiem

Maijā apritēs trīs gadi, kopš Ramona ar vīru Āri un trim meitām ir pārcēlušies uz Drustu pagastu. Pirms tam dzīvojuši ciemā Jēkabnieki, kas no Jelgavas atrodas kādu 17 kilometru attālumā. “Tur mitinājāmies divistabu dzīvoklī. Bijām jau kļuvuši par piecu cilvēku ģimeni, aizdomājāmies par privātmāju un lielāku brīvību. Savā ziņā bija arī apnikuši Zemgales līdzenumi, sākām raudzīties Vidzemes pakalnu virzienā. Lai gan te bija stabilitāte – vīram labs darbs, bijām pārliecināti, ka arī jaunā vietā gan jau kaut kas piemērots atradīsies,” atmiņās kavējas Ramona.

Tā ieraudzījuši atbilstošu piedāvājumu Drustu pagastā. Cena bijusi atbilstoša tam, kādā stāvoklī bijis īpašums. “Mājai bija nepieciešams veikt kapitālremontu. Bija nepieciešami uzlabojumi gan ārēji, gan iekštelpās. Ar to rēķinājāmies, ka mājas atjaunošanā būs jāiegulda lieli līdzekļi. Dzīvojot uz vietas, jau pirmajā gadā diezgan daudz paveicām,” viņa saka un piebilst, lai gan pašā sākumā nācies pielāgoties situācijai, beigās viss ir nostājies savās vietās.

“Sākotnēji vīram nācās izmantot bezdarbnieka statusu, risināt personīgas dabas jautājumus saistībā ar veselību un paralēli meklēt darba iespējas šajā pusē. Tas viss ir atrisinājies, vīrs strādā kādā ražošanas uzņēmumā Raunā, es mēģinu savu hobiju ievirzīt nelielas uzņēmējdarbības gultnē – šobrīd kā pašnodarbinātā. Astoņu stundu darba dienu gan šobrīd nevaru atļauties, jo esam izvēlējušies bērniem mājmācību, kas arī prasa zināmu laiku un atdevi. Jaunākā meita šobrīd iet 1. klasē, vidējā 4. klasē, bet vecākā mācās Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolā,” atklāj Ramona.

#SIF_MAF2024

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.