Aktieris Ēriks Vilsons par “Mūžības skartajiem”, dzejnieku un laiku

Šodien Smiltenes vidusskolā viesojās un mūsdienīgā sarunā ar devīto klašu skolēniem tikās aktieris, dramaturgs un rakstnieks Ēriks Vilsons. Dabā viss pamazām kļūst aizvien rimtāks, tuvojas novembris, kas mums, latviešiem, īpašs ne vien vēsturiskajā, bet arī mūžības kontekstā. Vēstījums, ko ar savu liroepisko darbu “Mūžības skartie” atstājis dzejnieks Aleksandrs Čaks, ir ārpus laika. Tas skan pār Nāves salu, Sibīrijas taigu, mūžīgo sasalumu un rosina uzdot jautājumus, uz kuriem grūti atrast atbildes joprojām.

“Man nekad nav paticis, ka par Čaka dzeju runā piepacelti. Un arī strēlniekus nevajag “iekrāsot” ne sarkanā, ne baltā krāsā. Viņi visi bija latviešu strēlnieki,” iededzot svecīti, aktieris rosina pieminēt visus, kuri atdeva dzīvību par mūsu Latviju. “Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs. Vēstures kolīzijās iemesti laika mašīnā. Kad, runājot Čaka vārdiem, “pasaule bija kļuvusi tukla” un notika sprādziens, kā vienmēr šādās situācijās, visvairāk cieta tauta. Man bija tā laime piedalīties Jura Podnieka filmas “Strēlnieku zvaigznājs” tapšanā un satikt dažus no mūsu strēlniekiem.”

Saruna ar aktieri rosina padomāt, ko mēs šodien zinām par saviem latviešu strēlniekiem, bet dzejnieka Aleksandra Čaka dzejā, viņa “Mūžības skartajos” varam atrast to emocionālo stīgu, kas savieno likteņus, piešķir dvēselei spēku un gudrību pārvarēt arī šķietami nepārvaramos izaicinājumus.

Aktieris latviešu strēlnieku paveikto un Aleksandra Čaka darbus salīdzina ar garaini, kas izmaina pasauli. “To, kas notika pirms vairāk nekā 100 gadiem un pēc tam, otrā pasaules kara laikā, nevar atraut no šī laika. No vēstures jāmācās un to nevar darīt, dzīvojot aizplīvurotām acīm. Kā pārtraukt ļaunuma loku, kad vadzis lūzt? – Šis jautājums man nedod mieru joprojām.”

“Dzejnieks un laiks” ir vēstījums par to neizsīkstošo spītu, mīlestību uz savu zemi un tautu, kas latvietim, neatkarīgi no laika un valdošajiem vējiem, palīdzējusi saglabāt stingru mugurkaulu, devusi spēku saglabāt nacionālo identitāti un drosmi aizstāvēt dzimteni.

Monoizrāde tapusi rakstnieka sarunās ar māti, dzejnieka Aleksandra Čaka laikabiedri. Ēriks Vilsons dzimis izsūtījumā Magadanā. Pilsētā, par kuru viņš saka: “To dibināja viens latviešu strēlnieks, bet tajā nošauti simtiem citu latviešu strēlnieku.” Latvijas vēsture, aktiera, viņa ģimenes piedzīvotais un Aleksandra Čaka dzeja rosinājusi Ēriku Vilsonu paskatīties uz latviešu strēlnieku kā neviennozīmīgu fenomenu, kas dialogā ar jauniešiem rosina uz lielās vēstures skatuves nepazaudēt sevi un mūžīgās vērtības. “Arī šodien Ukrainā, pavisam netālu no mūsu zemes, līst asinis un vīri par savu dzimteni gatavi atdot dzīvību.”

Mūžība pieskaras pasaulei krustcelēs, kur robeža starp būt un nebūt atkal tik trausla…

Ko pēc izrādes teica skolēni?

Gustavs Dankbārs: “Visu izrādes laiku domāju, vai šī paaudze arī spētu būt tik drosmīga un aizstāvētu Latviju? Ļoti cienu latviešu strēlniekus par viņu drosmi un spēku. Spēcīga izrāde. Bija interesanti dzirdēt, ko par mūsu vēsturi raksta Aleksandrs Čaks. “Mūžības skartos” vēl neesmu lasījis, bet pēc izrādes noskatīšanās gribu izlasīt.”

Sanija Maskina: “Man bija interesanti uzklausīt stāstu par to, cik grūtā cīņā tika izcīnīta Latvijas neatkarība. Par karavīru drosmi un spēku. Daudz dziļu domu par to var atrast arī Aleksandra Čaka dzejā. Pie tās noteikti vēl atgriezīšos.”

Skolēni izrādi noskatījās ar kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” atbalstu.