Baiba Vahere
10. decembrī ar vidējo atzīmi 9,8 profesionālās kvalifikācijas eksāmenu nokārtoja un Smiltenes tehnikumu absolvēja 17 jaunie lopkopības tehniķi, kuri mācījās ESF projekta Nr. 8.4.1.0/16/I/001 “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide” ietvaros īstenotajā tālākizglītības programmā. Lauksaimnieki sev tik noderīgo izglītību varēja iegūt tikai ar 5% līdzmaksājumu. Iespēju tehnikumā nokārtot eksāmenu un iegūt kvalifikāciju izmantoja arī divi cilvēki, kuri lopkopības tehniķim nepieciešamās zināšanas un prasmes apguvuši dzīves un darba pieredzē.
Mācības lielākoties notika attālināti, tāpēc īpaši nozīmīga bija katra tikšanās klātienē un profesionālās kvalifikācijas prakse. Visi audzēkņi mācības apvienoja ar darbu, kas daudziem bija lielākais izaicinājums. Laukos katrs mirklis ir zelta vērtē, tāpēc gandrīz katrs kādreiz nodomājis: “Ja šoreiz vajadzētu braukt, laikam to neizdarītu. Cita lieta – pieiet pie datora turpat mājās.”
Divi zaķi ar vienu šāvienu
“Ikdienā strādāju Latvijas Apvienotajā putnkopības asociācijā,” stāsta Anna Ērliha. “Gatavoju publikācijas par putnkopību Latvijas lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centra izdevumam “Latvijas lopkopis”. Ņemot vērā to, ka Eiropā mainīsies nosacījumi saimniekošanai laukos, tad ar šo izglītību būšu nošāvusi divus zaķus – ieguvusi zināšanas un varēšu arī attīstīt savu biznesu laukos.
No mācītā visvairāk paliks atmiņā skolotājas Jolantas Duncītes pieredzes stāsti. Ar pozitīvo un sirsnīgo attieksmi viņa prata iedvest pārliecību – viss ir izdarāms, tikai jāstrādā.
Praksē biju bioloģiskajā zemnieku saimniecībā Amatas novadā. Tur bija gan zirgi, gan gaļas liellopi, gan vistas. Galvenā atziņa? – Nebaidīties, iet un darīt!”
Jāiet un jādara!
“Laukos jau vispār ir tā, ka vienkārši jāiet un jādara. Gudra spriedelēšana neko nelīdzēs. Sanāks vai nesanāks – jebkurā gadījumā tā būs laba vai slikta pieredze,” kursabiedreni papildina Jānis Priedītis. Viņš darbu savā zemnieku saimniecībā apvieno ar mērnieka pienākumiem. “Izglītība bija svarīga gan tāpēc, lai papildinātu zināšanas par lopkopību, gan arī tāpēc, lai varētu uzrakstīt kādu projektu. Apsaimniekoju 17 ha. Ir aitu ganāmpulks un vēl plānoju iegādāties vistas.
Pēc tehnikuma beigšanas mana ikdiena, visticamāk, radikāli nemainīsies. Tas, ka vienam no ģimenes ir arī darbs ārpus saimniecības, dod zināmu drošības sajūtu. Draudzene turpinās strādāt tikai saimniecībā. Abi esam sapratuši – ja vēlamies, lai saimniecība attīstās, vienam jābūt uz vietas visu laiku. Vismaz līdz brīdim, kamēr tā pa īstam atspersimies.
Ļoti novērtēju tehnikumā iegūtos kontaktus. Tiklīdz radīsies kāds jautājums, vienmēr būs savējie, kuriem piezvanīt.”
Tiklīdz būs iespēja, mācīsies vēl
Līga Sabule ikdienā strādā zemnieku saimniecībā Trapenē. “Noder visas tehnikumā iegūtās zināšanas. Īpaši lielu paldies gribu pateikt skolotājiem Jolantai Duncītei un Jānim Grantam, ar kuriem iznāca konsultēties visvairāk. Taču arī citi skolotāji bija ļoti atsaucīgi, saprata – mācības apvienojam ar darbu, kas nav vienkārši.
Iespējams, pēc kāda laiciņa braukšu uz tehnikumu vēlreiz, lai iegūtu veterinārārsta asistenta profesiju. Darbā ļoti noderētu arī šīs zināšanas.”
Vīrs ieliek 9 balles
“Vislielākais gandarījums ir par iegūtajām zināšanām un par godam izturētajiem piektdienas un sestdienas vakariem,” atzīst Smiltenes tehnikuma starptautisko projektu vadītāja Inguna Avota, kurai tālākizglītības kurss palīdzēs zinošāk saimniekot savā saimniecībā.
“Audzējam tīršķirnes gaļas liellopus. Līdz šim daudzas lietas apguvu, strādājot un uzklausot citu pieredzi. Tagad, kad apgūta arī teorija un tā nostiprināta praksē, ir lielāka drošības sajūta. Interesanti, ka pēc vienas dzemdniecības nodarbības mājās piedzīvojām precīzi to pašu situāciju, ko nesen bijām pārrunājuši skolā. Man nevajadzēja saukt palīgā veterinārārstu, varēju tikt galā pati. Par to bija tāds prieks un gandarījums!
Lielākais izaicinājums mācību laikā? – Katru piektdienas vakaru un sestdienās izbrīvēt laiku mācībām. Īpaši tad, kad laukā labs laiks un saimniecībā darba pilnas rokas. Taču tas noteikti ir tā vērts.
Man tā bija arī pirmā attālināto mācību pieredze. Tagad labi saprotu, kā datora otrā pusē jūtas audzēknis, bet zinu arī to, kā ir skolotājam, kurš neredz to, ar kuru runā. Ir tikai ekrāns…
Praksē biju savā saimniecībā. Vīrs ielika 9 balles, kaut domāju, ka biju nopelnījusi 10. (smejas).”
No skolotāju atziņām Ingunai Avotai visspilgtāk atmiņā palicis Lolitas Bāliņas teiktais: “Govīm piens ir uz mēles…”
Foto: no personiskā arhīva. Nodarbības fotografētas pirms stingrāku ierobežojumu uzņemšanas.
Reklāma