Sēņošanas entuziasti gavilē – no meža var pārnākt pilniem groziem

Īstais sēņu laiks ir sācies, par to nav šaubu. Ne viens vien būs saņēmis jautājumu, vai sēnēs jau biji? Ir sēņmīļi, kas vēl gatavojas doties uz mežu, tikmēr daudzi jau labi pasēņojuši un vienbalsīgi apgalvo – sēnes ir un labi daudz. Vislielākais prieks ir par baraviku un beku pilnajiem groziem.

Kā nu ne, kur tikai skaties, tā sociālajos tīklos fotogrāfijās gozējas sēnes, sēnēm pilni grozi un meža ainavas, citā ar un citā bez cilvēka klātbūtnes. Tas nu gan ir skaidrs, ka rudenim piedien gumijnieki, sēņu groziņš un mazs nazītis. Cita starpā, kāda sēņotāja bija pamanījusies ielikt bildi, kur bekas un baravikas automašīnas bagāžniekā gozējas ar visām sēņotnēm, kas liecina, ka rautas laukā no zemes bez griešanas. Šādu rīcību lielākā daļa komentētāju nopēla, norādot, ka īstens sēņotājs tā vis nerīkotos un uz mežu paņemtu līdzi kādu asāku priekšmetu sēnes nogriešanai.

Mūspusē novērota invazīva sēņu suga

Ilva Harkina no Gaujienas pagasta šogad sēņot devusies jau vairākas reizes. Viņa novērojusi, ka mežos sēņu ir krietni vairāk kā pērn. “Uz mežu dodos vairāk atpūtas, relaksācijas un meditācijas dēļ. Tas ir tāds hobijs, mežā izvēdinu domas no darba un ikdienas. Man patīk nesteidzīgi pastaigāties, tāpēc neesmu sēņotāja, kurai galvenais mērķis ir pēc iespējas vairāk sēņu iznest no meža vienā reizē. Sēņoju ar mēru. Kas ir mans šīs sezonas atklājums? Gaujienas mežos esmu atradusi dzīslkātu beku, kas vairāk raksturīga piekrastes reģionam. Ar šo sēni jau bijusi “iepazinusies”, jo Saulkrastu pusē mani radinieki šīs sēnes jau sen lasa un lieto uzturā. Šajā pusē es atradu divas šīs sugas sēnes. Bet tajā vietā, kur tās uzgāju, blakus jau divas kāds bija nogriezis. Pieļauju, ka arī bija atpazinis šo sēni un licis savā groziņā,” pauž sēņotāja, kura mežā lasa vien atpazīstamas sēnes, par kurām ir 100 procenti pārliecināta, ka tās ir ēdamas. Viņas groziņā pārsvarā iekrīt bērzlapes, gailenes, bekas un baravikas. Rudens sēņu (tās, kas ilgāk jāvāra) piekritēja viņa nav.

“Man mājās ir “Lielā Latvijas sēņu grāmata”, tā ir kā špikerītis reizēs, kad piemirsies kāds sēnes nosaukums vai esmu ieraudzījusi kādu jaunu sugu. Turklāt man kaimiņos dzīvo mikoloģe Diāna Meiere. Ja ko nezinu vai vēlos pajautāt, varu sēni nobildēt, tad viņa labprāt sniedz konsultāciju un ātri vien viss ir skaidrs,” pamato I. Harkina.

Taujāta par iecienītākajām sēņošanas vietām, viņa atklāj sen zināmo patiesību, ka īstens sēņotājs jau nevienam neatklāj sev vien zināmās sēņu vietas. “Sēņoju tepat Gaujienas mežos, bet esam iesākuši doties arī uz kaimiņu igauņu mežiem. Pāri robežai ir gana daudz klaju, skaisti pārredzamu mežu, tādās vietās ir vispatīkamāk un drošāk sēņot. Tur nereti novēroju arī lielāku sēņu daudzveidību, gadās ieraudzīt sēnes, kuras mūsu mežos vēl neesmu manījusi,” stāsta gaujieniete un atgādina, ka vecākiem noteikti sēņot ir jāņem līdzi bērni, lai viņi mācās atpazīt, jo daudz vieglāk un produktīvāk uztvert informāciju ir vadoties pēc redzētā dabā.

“Pati iemācījos atpazīt sēnes, ejot vecākiem līdzi uz mežu. Tagad man puikam, kuram šobrīd ir divpadsmit gadu, ir liela interese par sēņošanu, viņš nāk līdzi, atrod sēni un saka: “Mammu, re kāda sēne!” Tad kopā izdomājam, vai liekama groziņā vai ne,” stāsta I. Harkina. “Iesaku visiem sēņotājiem pasteigties uz mežu, jo sociālajā tīklā “Facebook” man uz ekrāna parādījās atmiņu stāsta atgādinājums par to, ka pērn 3. septembrī jau piedzīvojām pirmās salnas. Tātad par sēnēm tā kārtīgi varam priecāties vien līdz pirmajām salnām,” viņa piekodina.

Lai gan dzīslkāta bekas ir lietojamas uzturā un garšīgas, turklāt tās vēl nav iemīlējuši tārpi, pēc mikologu paustā, tā ir invazīva suga, kuras ienākšana mežā nav nekas iepriecinošs, jo tā var izzust pārējās mums pazīstamās un mīļās sēņu sugas.

Dzīslkāta bekas novērotas arī Grundzāles pagasta mežos. Tās izdevies atrast palsmanietim Ērikam Indriksonam, kurš ir liels sēņotājs. Šīs sēnes tika atrastas Grundzāles mežos. Tie meži ir viņa bērnības takas, kuras zina no galvas. Viņš mežā jūtas kā mājās.

“Mēs ar bērniem esam nedaudz slinkāki, mums vairāk patīk, ka ilgi nav jāmeklē sēņu vietas, var piebraukt pie sēnes un nogriezt. Turklāt mežā neorientējos tik labi kā mans vīrs. Bet šogad jau visiem tiek sēņotāja prieks, atliek vien pastaigāties pa mežmalām, sev zināmām taciņām un kādu ēdamu sēni noteikti gadīsies sastapt savā ceļā,” laikrakstam norāda Zane Indriksone.

Taujāta, kā ģimenē iecienījuši pagatavot sēnes, viņa stāsta: “Variācijas ir dažādas. Ģimenē esam iecienījuši bērzlapju karbonādes, mīlam cept poķus uz plītiņas, kas ir bērnības garša un tādas siltas atmiņas mums abiem ar vīru. No gailenēm gatavojam siera zupu, bet no bekām un baravikām –mērcītes. Ziemai sēnes arī sasaldēju, pārsvarā gailenes vai bekas, bet tādos nelielos daudzumos.”

Sēņotāji zina, ka laikapstākļi sēnēm ir galvenais noteicošais faktors, kad veidot augļķermeņus. Lai sēnes parādītos virs zemes, tām ir vajadzīgs gan mērens siltums, gan mērens mitrums, taču tas nevar būt pārmērīgs. Tieši ar šādiem laikapstākļiem daba mūs lutina augusta izskaņā un septembra sākumā.

Aizrautīga sēņotāja ir arī Kristīne Kivliņa no Kārķu pagasta. “Sēņojam pārsvarā Kārķu pagastā. Svētdien trijatā divu stundu laikā salasījām ap 500 baraviku. Ļoti liela veiksme un prieks, šo sēņu vietu atklājām tikai svētdien. Dzīvesbiedrs Mārtiņš vēlāk vēl otru reizi tur aizbrauca ar kaimiņiem, jo vēl bija ko lasīt un lasīt. Viennozīmīgi varu teikt, ka katru gadu mežs mainās. Šogad šķiet, ka mežs čukst jau citu stāstu, atliek vien to baudīt un uzklausīt ar atvērtu sirdi. Man mežs un sēņošana ir kā meditācija, tā ir mana baznīca, kurā es smeļos spēku un enerģiju. Katru reizi ieejot mežā, lūdzu Meža mātei un, arī izejot no Meža, pasaku paldies. Ja tā var teikt, tad sēņoju kopš trīs gadu vecuma, kad sāku doties līdzi uz mežu vecākiem, kas to visu man iemācīja,” saka Kristīne, kurai mājās arī ir “Lielā Latvijas sēņu grāmata”. To viņa saņēmusi kā dāvanu dzimšanas dienā. “Katram sēņotajam tā ir ļoti noderīga grāmata, pēc kuras ļoti daudz ko var uzzināt. Lasām sēnes un lietojam tās uzturā. Visbiežāk tās apcepu sviestā un uzglabāju kastītēs ledusskapī, kā arī marinēju, lai būtu ar ko našķēties ziemā,” tā sēņotāja no Kārķiem.

Katrs var kļūt par sēņu vērotāju

Latvijas mežos vēl varam priecāties par lielu dabas daudzveidību, tāpēc mikologi atgādina, ka sēnes, par kurām radušās šaubas, nav lietojamas uzturā. Sēne par ēdamu kļūst tad, kad to pazīsti visās situācijās – gan pārmirkušu, gan izžuvušu, gan mazu, gan lielu.

Ja gadījies salasīt tik daudz sēņu, ka pašam nav kur likt, var doties uz tirgu vai uzmeklēt kādu sēņu iepirkšanas punktu. Sēņotāji teic, ka ir vietas, kur iepērk arī baravikas un apšu bekas par visai augstu samaksu.

Pat pieredzējuši sēņotāji arvien atrod jaunas, iepriekš neredzētas sēnes un grib pārbaudīt, ko ir salasījuši. Pēdējā laikā ir novērojama tendence, ka uz mežu cilvēki neiet tikai pēc ēdamām sēnēm, jo sēnes var arī vērot. Šī nodarbe Latvijā iegūst arvien lielāku popularitāti, turklāt sēņu vērotāji ar savu hobiju var nodarboties visu gadu. Sēņu vērošanas mērķis ir nevis atrast pēc iespējas vairāk ēdamu velšu, bet gan uzmeklēt neierastākās un krāšņākās.

Atgādināsim, ka ar saviem sēņu guvumiem droši var dižoties, to darīt aicina arī “Ziemeļlatvija”, piedāvājot ikvienam piedalīties fotokonkursā. Proti, sūtiet bildes ar nelielu aprakstu par tēmu – Sēņu stāsti. Fotogrāfija līdz ar aprakstu līdz 15. septembrim jāsūta uz e-pastu info@ziemellatvija.lv ar norādi KONKURSS VASARA. Lūgums e-pastā norādīt kontaktinformāciju: vārds, uzvārds, tālruņa numurs. Vēl bez minētā ir iespēja piedalīties fotokonkursā par citām tēmām – Mans dārza pārsteigums un Mans sapņu dārzs.