Šogad un pērn vairākās Valkas kultūras aktivitātēs valcēniešiem bija iespēja iepazīt jaunu personu – Zani Brūveri.Z. Brūvere Latvijas Universitātē ir beigusi Baltu filoloģijas fakultāti. Latvijas literātu aprindās viņa ir pazīstama kā atdzejotāja. Tulkojusi latviešu valodā daudzus turku un lietuviešu dzejnieku darbus, kā arī turku valodu pasniegusi studentiem. Šovasar viņas ģimene pārdzīvoja sāpīgu un traģisku brīdi – negaidīti mūžībā aizgāja Zanes tētis – Latvijā viens no ievērojamākiem mūsdienu dzejniekiem – Pēters Brūveris. Arī viņu mēs jau uzskatījām par novadnieku, jo pirms dažiem gadiem ģimene pārcēlās uz Valku. Pilsētā ir notikuši P. Brūvera dzejas lasījumi, bet tagad kultūras dzīvē arvien biežāk izskan arī Zanes vārds.Pērn septembrī viņa piedalījās Valkas novada centrālās bibliotēkas Dzejas dienu pasākumā, kā atdzejotāja Zane ir iepazīstinājusi pilsētas bērnus Rūķu skolā ar cittautu pasakām, savukārt pilsētas pamatskolas bērniem ir stāstījusi par tulkotāja profesiju, bet šomēnes Velgas dienā Valkas pagasta “Strautiņos” lasīja sava tēta Pētera Brūvera dzejoļus.Literārajos pasākumos Zane klausītāju uzmanību piesaista ar savu spilgto un pārliecinošo uzstāšanos. Šķiet, viņa pati izdzīvo katru lasīto dzejoli un ir interesanti sajust un redzēt, kā dzejolis Zanes lasījumā kļūst dzīvs. Var teikt, ka mūsu pilsētas kultūras un mākslas dzīve kļuvusi par vienu cilvēku bagātāka.Iepriecina pilsētas bibliotēkaValkā Zane pirmo reizi ieradās apmēram pirms pieciem gadiem. Nevar gan teikt, ka viņas ģimenei agrāk nav bijusi saistība ar Valku. Te ir dzimusi un daļu sava mūža pavadījusi viņas mamma Iveta.“Kad mamma ar brāli Valkā mantoja māju, es uz šejieni atbraucu ar paprāvu tulkojamās dzejas klāstu. Pirmo ziemu Valkā pavadīju, tulkojot turku dzeju. Tā es te iedzīvojos. Sākumā gan man pietrūka Rīgas aktīvās kultūras dzīves. Šo trūkumu es kompensēju, apmeklējot pilsētas bibliotēku. Mani ļoti pārsteidza šīs iestādes augstais līmenis, arī darbinieces ir ļoti patīkamas, ar viņām esmu izveidojusi labas attiecības. Man ir dēliņš Helmuts Alberts. Tā kā Valkā ir salīdzinoši tīra vide, nolēmu, ka dēlam tas būs noderīgi. Tā sāku iesakņoties pilsētas dzīvē,” stāsta Zane.Par vienu no skaistākajiem kultūras pasākumiem mūspusē Z. Brūvere uzskata dzejnieces Velgas Kriles piemiņai veltīto ikgadējo Velgas dienu un ir nolēmusi palīdzēt Velgas māsai Antrai šo tradīciju turpināt arī turpmāk.Literatūru izvēlas tēta ietekmēArī Zanes dvīņumāsa Indra ir tulkotāja. Viņa dzīvo Viļņā, strādā tulkošanas birojā un atdzejo lietuviešu dzeju latviešu valodā, un otrādi. Zane uzskata, ka tā daļēji ir tēta ietekme, kurš savas dzīves laikā centies meitas ieinteresēt par literatūru.Atdzejotāja gan atzīst, ka Valkā radošam cilvēkam nav viegli atrast darbu. Viņa iztiku pelna, uz līgumu pamata tulkojot cittautu literātu darbus, bet tagad ir iestājusies arī Nodarbinātības valsts aģentūras Valkas filiāles organizētajos konditorejas kursos. “Kad uznāk iedvesma, nodarbojos ar glezniecību, bet nule esmu atklājusi, ka arī konditora darbs ir māksla,” ar humoru piebilst Zane.Interesi par turku valodu viņā radīja dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš. “Es Uldi uzskatu par savu labāko skolotāju valodu zinībās. Ar viņu iepazinos tulkotāja un dzejnieka Hermaņa Marģera Majevska bērēs. Uldis mani uzaicināja pie sevis mācīties turku valodu. Tā es šo valodu sāku apgūt,” saka atdzejotāja. Pērn Zane pēc Latviešu literatūras centra uzaicinājuma piedalījās tulkotāju seminārā Turcijā un no tā atgriezās ar daudz pozitīviem iespaidiem. “Bija interesanti redzēt atdzejotāju dažādu pieeju tulkojamiem darbiem. No iegūtās pieredzes mana interese par šo valodu ir tikai palielinājusies,” atzīst Z. Brūvere. Kad Uldim bija veselības problēmas, viņa vietā Zane divis semestrus mācīja turku valodu Universitātes studentiem.Savukārt pievēršanās lietuviešu valodai notika tēta ietekmē.“Tētis divreiz gadā atveda no Viļņas daudz lietuviešu literātu darbu un mēdza mums ar māsu atgādināt, ka jāmācās svešvalodas, to skaitā – lietuviešu, citādi mājās palikšot daudz neizlasītu grāmatu,” atceras atdzejotāja.Radošs cilvēks pratīs pastāvētZane apliecina, ka viņai patīk uzturēties radošu cilvēku vidū, spriest un runāt par mākslu, dzeju, jo tā ir iespējams sev apkārt uzturēt pozitīvu kultūras auru. “Citi to sauc par bohēmu, bet tā ir bohēma labākajā nozīmē, kurā galvenais nav kupli cigarešu dūmi un iedzeršana. Radošajā bohēmā ir arī daudz labas mūzikas un garīguma, pārrunas par jaunāko dzejā un literatūrā. Tā daļēji ir kā cietoksnis, kurā paglābties no apkārtējās pasaules materiālisma,” saka Zane.Te arī nokļūstam pie jautājuma, vai mūsdienās jaunietim ir viegli būt radošam kultūras cilvēkam, jo, nenoliedzami, pašlaik Latvijā materiālās intereses un pragmatisms spēlē galveno lomu. Zane uzskata, ka šodienas sabiedrībā radošam cilvēkam ir pat vieglāk pastāvēt. “Galvenais jau ir uzņēmība. Zinu dažas radošas personības, kas sevi veiksmīgi ir apliecinājušas arī politikā. Svarīgi arī apstākļi un personiskās īpašības. Es, piemēram, nespēju pielāgoties naudas pelnīšanai kā galvenajai prioritātei, man pirmajā vietā vienmēr bijis cilvēks. Galvenais – vienmēr pašam ap sevi jācenšas uzturēt mieru. To es pastāvīgi daru. Radošs cilvēks ātrāk izdomās, ko darīt, lai iztiktu. Mans dzīvesdraugs Arturs ir mākslinieks. Viņš ir sācis arī tetovēt un piedāvā šo pakalpojumu. Būtībā jau nekas nav mainījies. Svarīgi ir kontakti, kā jau minēju, arī apstākļi un paša uzņēmība. Es uzskatu, ka jātic savam sapnim, tad tas piepildīsies. Tāda doma man palīdz dzīvot,” skaidro Zane. Pēc viņas domām, mūsdienās sarežģītāk ir palikt cilvēkam, nekā iegūt kādu augstu amatu.Tagad dzeju meklē katrs patsZ. Brūvere nebaidās, ka mūsdienu materiālisms varētu izstumt dzeju no cilvēku vajadzībām. “Ir tiesa, ka tagad mazāk lasa dzeju, bet tā vairs netiek uzspiesta. Nav kā agrāk, kad skolēniem lika iet pie Raiņa pieminekļa klausīties dzejoļus. Tagad dzeju meklē katrs pats un, atradis to, izlasīto pa īstam pārdzīvo un atceras. Tādēļ dzeja neizzudīs,” uzskata atdzejotāja. Zane ir pārliecināta, ka laime cilvēka dzīvē ir nozīmīgāka par naudu un slavu. Dažkārt laime ir arī prasme priecāties par to, kas ir, nevis skumt pēc tā, kā nav. “Tā ir mana galvenā vēlme, audzinot dēlu, lai viņš būtu laimīgs. Man vienalga, kādu profesiju viņš apgūs vai kādu amatu ieņems, bet gribu redzēt viņu laimīgu. Caur pasakām, citiem literāriem darbiem un saviem stāstiem es centīšos viņam ieaudzināt labsirdīgumu, godīgumu un atziņu – nedarīt otram to, kas pašam nepatīk. Ja mēs visi tādi censtos būt, mēs dzīvotu daudz labāk,” apliecina Z. Brūvere.
