Vēstule no mājām, kas nelaimē nepamet

Jau rakstījām par “Ziemeļlatvijas” rīkoto fotokonkursu “Kas ir tavs mīlulis – zaķis vai kaķis?!”,  kurā aicinājām piedalīties ikvienu interesentu, iesūtot sava mīluļa  fotogrāfiju un nelielu aprakstu par viņu.

Viena no vēstulēm atceļoja no tālā Augšdaugavas novada (šajā novadā 2021. gadā tika apvienots Daugavpils novads un Ilūkstes novads) – no Dvietes pagasta “Vidzemnieku” sētas un uzrunāja mūsu redakciju, tādēļ šo stāstu vēlējāmies pavēstīt sīkāk, sazinoties ar vēstules autori, 12 gadus veco Karolīnu Iļjinu.

Melnam kaķim jābūt katrā mājā!

“Vidzemniekos” saimnieko Olga Glaudāne un viņas pieci audžubērni (Olga 17 gadus arī vada atbalsta grupas audžuģimenēm). Olgas vīrs Pēteris nesen aizgāja viņsaulē, bet savulaik par abiem dzīvesbiedriem un viņu misiju savā paspārnē uzņemt citu vecāku atstātus bērnus un palīdzēt viņiem rakstīja gan vairāki Latvijas  mediji, gan vēstīja Latvijas Televīzija savā raidījumā “Neatklātā Sēlija”.

Olga un Pēteris Glaudāni mājas devuši vairākiem desmitiem audžubērnu, audžuģimeņu misijai pievērsušies arī abu trīs pieaugušie bērni.

Tagad “Vidzemniekos” mājas atradusi arī Karolīna un viņas brālis. Lai pastāstītu par savu Bombejas šķirnes kaķi Melni, kuru iepriekšējie saimnieki, pavisam maziņu, novārgušu un slimu pērn vasarā pameta “Vidzemniekos” pēc šīs lauku sētas mini zoodārza apskates, Karolīna sameklēja mūsu fotokonkursu un pavēstīja mums savu stāstu.

Lūk, ko viņa raksta: “Es un mans kaķis Melnis dzīvojam audžuģimenē, kurai izveidots mini eksotisko putnu zoodārzs. Man ir brālis, kurš pieskata divas jūrascūciņas. Vēl trīs audžumāsas rūpējas par bruņurupučiem, pāviem, paipalām. Man radās doma, ka putnus varētu pieskatīt tieši melns kaķis. Lai gan citi saka, ka melns kaķis nes nelaimi, es gribu apgalvot pretējo. Man uzdāvinātais Melnis ģimenē ienes gan jautrību, gan nekārtību, gan uzmanību, gan rūpes. Es viņu mācu sadzīvot ar putniem (paipalām, pāviem, strausiem). Kustīgu putnu vērošana Melnim padodas grūti. Viņš metas viņu apskaušanā, ķeršanā, baidīšanā. Man tas iemāca pacietību, mīlestību, gudrību, laimi un prieku. Melnis ir zinātkārs, tīrīgs (bieži mazgājas), nekad nepārskrien pāri ceļam, bet, kad gadās kāda ceļā, tad vienmēr nes veiksmi. Pavada katru rītu mani uz skolu, tad diena veiksmīga, bet, kad rīta cēlienu noguļ, man vienmēr gadās kāda ķibele. Tāpēc uzskatu, ka melnam kaķim būtu jābūt katrā mājā. Es vēlētos iegādāties baltu kaķi un salīdzināt. Ceru, ka mana vēlēšanās piepildīsies. Tad es jūsu laikrakstam “Ziemeļlatvija” atsūtīšu savu pētījumu, kādas krāsas kaķis ir jālolo mājās. Savu Melni fotografēju bieži, lai noteiktu viņa raksturu un redzētu, kā viņš izaug. 

Lai katram jums melns kaķis nes tikai veiksmi!”

Mini zoo – skola, kur audžubērniem mācīties

“Ziemeļlatvija” sazinājās ar Karolīnu pa tālruni, sīkāk uzzinot viņas kaķa stāstu un arī uzvaicājot, kā ziņa par mūsu konkursu nokļuva  līdz “Vidzemnieku” sētai.

Izrādās, Karolīna ļoti vēlējusies pieteikt Melni kādam kaķu fotokonkursam, meklējusi tādu internetā  un tā arī uzzinājusi par “Ziemeļlatvijas” piedāvājumu.

Taujāta, kāpēc Melnis ir īpašs un kāpēc par viņu būtu jāzina citiem cilvēkiem, Karolīna atteic, ka viņš visu saprot, tikai nerunā. “Viņš pats atnāca pie mums uz mājām. Kādu rītu izgājām ārā un pagalmā gulēja mazs kaķītis. Toreiz viņš bija ārstējams, šķaudīja, acis asaroja, spalva gāja nost. Vedām pie veterinārārsta un izārstējām. Veterinārārsts toreiz noteica vecumu – trīs mēneši. Nu jau Melnis pie mums ir piecus mēnešus,” stāsta Karolīna.

Pusaudzes audžumamma Olga Glaudāne “Ziemeļlatvijai” teic, ka visi viņas audžubērni regulāri piedalās konkursos, Karolīna vēlējusies tādu, kas būtu par dzīvniekiem, un ieguvēji no “Ziemeļlatvijas” konkursa bijuši visi, – vienu vakaru visa lielā “Vidzemnieku” saime  kopā izlasījusi visu 36 konkursā pieteikto kaķu stāstus. 

“Vidzemnieku” mājās uzņemtie audžubērni tiek mācīti mīlēt dzīvo radību un tiek radināti pie atbildības un pienākuma sajūtas, kopjot šajā lauku sētā mītošos putnus un dzīvniekus. Iemītnieku tur ir daudz – truši, alpakas, pundurkazas, bruņurupuči, strausi, paipalas, pāvi… Olga Glaudāne neliedz viņu mini zoo apskatīt arī ekskursantiem, taču pamatā tas ir izveidots saviem bērniem un audžubērniem.

Taujāta, vai bijuši vēl citi gadījumi, kad “Vidzemniekos” nonāk kāds pamests dzīvnieks līdzīgi Melnim, “Vidzemnieku”  saimniece atbild apstiprinoši. Bijuši kaķīši, no kuriem viņu saimnieki atbrīvojušies, atstājot šajā lauku sētā, savukārt Glaudānu ģimene šiem dzīvniekiem saimniekus meklē ekskursantu vidū.

“Smuki, kopti – katram jau atrodas mājas. Ir bijuši arī gadījumi, ka mūsu dzīvnieki pazūd, piemēram, jau trešais bruņurupucis aizceļojis kopā ar ekskursantiem. Tad vēl ir gadījumi, ka uz mūsu pagalmu cilvēki atnes gājputnus, kuri izmesti no ligzdas, bet mēs paņemam viņus tikai uz nakti, ilgāk ne. Pieturamies pie sena ļaužu ticējuma – ja stārķu mamma vai strazdu māte jūt, ka šī vasara būs neražīga  un nevarēs izbarot bērnus, tad pati lieko izmet. Savvaļas dzīvniekam vai putnam ir jādzīvo savvaļā. Nevajag viņus pieradināt. Mēs, pieaugušie, paši esam vainīgi, ja to darām un pēc tam nevaram nodrošināt visu atlikušo dzīvi pieradinātajam putnam vai zvēram to komfortu,” viedokli pauž Olga Glaudāne.

Ja nu kādam vidzemniekam sanāk būt Augšdaugavas novadā, tad “Vidzemnieku” saime neliegs apskatīt savus putnus un zvērus. 

Netālu, ceļa otrā pusē, esot vēl viens apskates objekts, dārznieka un vīnogu selekcionāra Paula Sukatnieka mājas “Apsītes”– muzejs, kur var iepazīt  Latvijā slavenā selekcionāra kolekcijas un talantus, aplūkot dārza augus un ražas laikā degustēt vīnogu šķirnes.