Būtiski saglabāt savu identitāti

Aiva Klepere ir talseniece, kura uz Launkalnes pagasta “Lejas Kleperu” mājām pārcēlās pirms četriem gadiem. Būdama pilsētniece, par dzīvi laukos sapņojusi ilgus gadus, – kopā ar vīru Uldi tas ir piepildījies. Tagad viņi dzīvo laukos, tur audzina trīs bērnus un saka, – lai gan viss nav tik rožaini, kā sākotnēji likās, savu ierasto ikdienu neparko nemainītu.

Pirms pārnākšanas uz laukiem abi ar vīru kopā Rīgā nodzīvojuši desmit gadus, bet katrs atsevišķi pilsētā pavadījuši vēl krietni ilgāku dzīves posmu, kas ir bijis pietiekami daudz, lai prasītos dzīvē ieviest būtiskas pārmaiņas.

Aivas un Ulda vārdu laikraksta lasītāji būs jau pamanījuši saistībā ar sportiskām aktivitātēm, jo abi ir orientēšanās sporta piekritēji, kā arī Aiva dejo Smiltenes deju kolektīvā “Ieviņa”. Vēl viņiem abiem ļoti patīk būt ceļā. Un nav pat nozīme tam, vai ceļo kaut kur tepat pa Latviju vai tālākā zemē. Būt ceļā ir viņu būtība.

Šobrīd viss ir kļuvis daudz reālistiskāks, pirms četriem gadiem pārnākšana uz laukiem vairāk līdzinājās sapņu lidojumam.

“Tā kā esmu no mazpilsētas, pazīstu tās nekur nerakstītos, bet visiem zināmos likumus: vienmēr lepnumā iztaisnot muguru, ja runa ir par dzimto pilsētu; sveicināt, ja kāds to uz ielas dara, pat tad, ja cilvēks ir šķietami nepazīstams; zināt teju visus savas pilsētas vienaudžus; vienmēr uzsvērt, ka esi no tās pašas mazpilsētas, no kuras ir kāda slavenība; zināt tikai vietējiem zināmus apzīmējumus dažādām mazpilsētas nomalēm, būvēm, pat cilvēkiem; ja esi no mazpilsētas, tu pavisam noteikti esi bijis it visos tās nostūros, zini katru mājas paksi. Vismaz vienreiz esi palaidis pīli par kādu no mazpilsētas ļaudīm. Mazpilsētai ir pašai sava mazā pasaulīte. Tajā iekļūt nemaz nav viegli. Vietējie ienācējus pieņem ļoti lēni, bieži vien pat nepieņem nemaz. Es to nenosodu, tā tas ir un ar to jāsamierinās. Smiltene ir manas nākotnes mazpilsēta. Man tur patīk, un es pavisam noteikti to varētu iemīlēt. Ne kā vietējais, nē. Kā atnācējs,” pirms nepilniem četriem gadiem bija pārliecināta Aiva. Nekas daudz pa šiem gadiem nav mainījies. “Likumus ievēroju, bet par vietējo sevi noteikti nesaucu. Joprojām esmu atnācēja. Varbūt vairāk apbružājusies, bet tik un tā atnācēja.”

Lēmuma pieņemšanu pasteidzina kovids

“Lejas Kleperi” ir tradicionāla lauku saimniecība Vidzemē, Kleperu ģimenes īpašums, kurš pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Dzimta šeit saimniekojusi vairāk nekā 350 gadus. Pie mājas aug viens no dižākajiem Latvijas ošiem. Saimniecībā apskatāma meža, medību un senlietu privātkolekcija, kas izvietota divās ēkās. Šeit dzīvo arī Ulda vecāki. Māja ir sadalīta divās daļās, un kopā zem viena jumta mitinās septiņi cilvēki. Turpat netālu dzīvo arī Ulda māsa ar ģimeni, kuri jau pirms krietna laika ir atjaunojuši blakus esošo māju. Starp citu, arī viņu ģimenē aug trīs bērni, tāpēc par garlaicību pagalmā jaunākajai paaudzei nebūt nav jāsūdzas. Lai gan tuvākie kaimiņi atrodas trīs kilometru attālumā, viņi paši jūtas kā vesels, neliels ciematiņš ar savām tradīcijām, paražām un ierasto ikdienu.

“Mēs skaidri zinājām, ka pārvāksimies uz laukiem. Vienīgi lēmuma pieņemšana vilkās garumā. Visa situācija ar kovida laiku notikumu norisi paātrināja, un viss norisinājās tā, kā tam bija jānotiek,” uzsver Aiva.

Ne mazāk svarīgs iemesls, kādēļ bijis tik viegli pieņemt lēmumu pārvākties uz laukiem, – attālinātā darba iespējas. Proti, viņa strādā ceļojumu firmā “Impro ceļojumi” un palīdz klientiem sakārtot ceļošanas dokumentāciju, vīzu jautājumus. Aiva “Impro” komandā darbojas kopš 2006. gada un ir priecīga par iespēju būt daļai no tās. Šo gadu laikā papildus izglītībai iegūta jauna, dažāda pieredze un uzkrātas pamatīgas zināšanas par tūrisma nozari. Starp citu, ar vīru Uldi iepazinusies tieši darbā. Arī Uldis joprojām turpina strādāt “Impro” un organizē grupu ceļojumus pa Baltijas valstīm.

“Laikā, kad pārvācāmies uz laukiem, es atrados bērna kopšanas atvaļinājumā. No priekšniecības saņēmām ļoti pretimnākošu un atbalstošu attieksmi. Abi ar vīru strādājam tūrisma nozarē, kas kovida laikā saskārās ar jauniem izaicinājumiem un kādu brīdi bija pilnīgā dīkstāvē. Taču pozitīvais – tieši kovidlaiks parādīja, ka daudzus darbus var veikt tikpat kvalitatīvi, strādājot no mājām, kā atrodoties birojā. Šobrīd ir tā, – ar priekšnieku esam vienojušies, ka divas dienas nedēļā abi ar vīru dodamies uz Rīgu, kur ir darbs birojā, bet visu pārējo varam veikt ar datora, telefona un interneta starpniecību no mājām,” skaidro Aiva.

Un pirmais darbiņš, ko viņi izdarīja, pārvācoties uz laukiem, – sakārtoja mājas sanitāro mezglu, ierīkojot modernu kanalizācijas sistēmu, tualeti un vannasistabu, ienesot lauku mājā nelielu daļiņu no pilsētas dzīves komforta, lai ģimene ar maziem bērniem justos ērti un apmierināti.

Apņēmīgi īsteno sākotnējās ieceres

Pērnā gada pavasarī Aiva sociālajos tīklos dalījās ar ierakstu, kurš spilgti raksturo pirmos divus laukos pavadītos gadus. Citējot: “Pilnvērtīgi līdz kaulam laukos. Pat svētkus svinam tad, kad tam ir laiks, nevis īstais datums. Laiks laukos pastāvīgi ir deficītā. Darāmo darbu saraksts jau sen ir pārsniedzis jebkādu manu rakstvedību. Esmu padevusies visu paveikt laikā. Labprātīgi padevusies. Garoziņa arī parādās arvien vairāk. Mašīnai ritošo labojam vismaz četras reizes gadā, “googles” padomi muguras sāpēm jau kļūst par pirmsiemigšanas lasāmvielu, man joprojām nav manas lauku baznīcas – lielās siltumnīcas, un visu laiku kaut kas ir jāglābj – ēkas, mežs, dobes, ziemas krājumi. Tiklīdz nokūst sniegs, sākas nepārtraukta kustība. Te griežas īstais mūžīgais dzinējs. Bet labi, ka tā maizes garoziņa ir tik plāna. Viens kodiens un jau atkal esi ievziedu, lietus vai ceriņu smaržas pielietajā pagalmā; vēro savus skaistos mansarda saulrietus; izbaudi pirmās bērzu pirts slotas maigumu; priecājies, ka no rudenī iestādītajām tulpēm, uzziedējušas praktiski visas; ķer bērnu prieku, kad tie ar plikām kājām atkal var vālēt cauri tikko nopļautai zālei, iekosties zemainā stādāmajā kartupelī vai sparīgi atpiņķerēt vardes no pavasara mīlas rotaļām. Tad tās rūpes piemirstas. Pat aizmirstas. Un kamēr viss iet tieši šādā kārtībā, zinu – būs labi!”

Soli pa solītim, tā katru gadu izdodas piepildīt arvien jaunus mērķus un izsapņotās apņemšanās. Tieši šogad Aivai bija tas prieks pirmo sezonu saimniekot pašai savā siltumnīcā – lauku baznīcā. “Laukos viss notiek lēni un pakāpeniski, šo lietu gan tikai vēl mācos apgūt un, visticamāk, mācīšos visu mūžu. Man ir strauja daba,” saka Aiva.

Kleperu ģimene ir sporta un aktīvās atpūtas cienītāji, kuriem visi gadalaiki ir mīļi un katrā no tiem maksimāli tiek izmantotas piedāvātās iespējas: orientēšanās, skriešana, peldēšanās, bet ziemā tiek gaidīts ziemas prieku laiks, tostarp slēpošana, slidošana un braukšana no kalna. “Lai gan decembris ir iesācies bez sniega, ziema mūsu sētā gadu no gada ir maģiska. Kad izveidojas bieza sniega kārta, tā izskatās tieši tāda, kādu to zīmē bērnu pasaku grāmatās,” sajūsmā atklāj Aiva.

Vislielākais prieks, protams, ir par to, ko lauku vide ir devusi bērniem. “Cerētais ir sācis īstenoties. Viņu ikdiena nav televizors un viedierīces, viņi labprāt izzina pasauli ārpus četrām sienām – māk uzvilkt gumijniekus un iziet laukā, atdarināt putnus, ar interesi vērot dabas procesus. Šīs prasmes un ieguvumus novērtēju daudz augstāk par citām laikmetam atbilstošākām. Viņi veidojas neticami labsirdīgi, mīļi, čakli un, jā, vajadzīgi naivi. Viņiem tiek dots mūsu izsapņotais īstas bērnības etalons. Ja attiecībā uz bērniem piepildās tavi sapņi, tad pa lielam dzīvē vairs nekas nav vajadzīgs,” viņa saka.

Prot atvēlēt laiku ceļošanai

Mājas renovēšanas laikā Kleperu ģimenei nedaudz nācies iepauzēt ar ceļošanu, taču pēdējos divus gadus viņu ikdienā ir atgriezies aktīvās ceļošanas posms, tostarp ar visiem bērniem. “Dzīvojot laukos, ja tu neizbrauc kādā ceļojumā, tad praktiski neesi atpūties, izbaudījis atvaļinājumu. Tad ir dārza darbi, zāles pļaušana, ražas novākšana, konservēšana un tā tālāk un tā joprojām. Atsaucot atmiņā šī gada garākos ceļojumus, tad jūnijā ar visiem bērniem bijām Slovēnijā, es ar vīru staigājām pa kalniem, kamēr bērni baudīja laiskāku atpūtu ar manu mammu. Vēl bijām aizbraukuši uz Īriju, tur gan devāmies tikai divatā ar vīru, jo bijām ieplānojuši tādas aktīvā sporta brīvdienas. Oktobra otrajā pusē atgriezāmies no Kanāriju salām, kur arī bijām ar bērniem,” ceļojumu pieredzē dalās Aiva.

Viņai ir ļoti būtiska piederības sajūta savam novadam un ģimenei. Taujāta, cik bieži izdodas aizbraukt uz Talsiem pie savējiem, Aiva teic, ka uz Kurzemi cenšas mērot ceļu vismaz reizi mēnesī. “Izcelšanās un piederības sajūta savai dzimtajai pusei man vienmēr būs svarīga, un nedomāju, ka šo sajūtu kāds man varēto nogriezt vai atņemt. Uz Talsiem braucam reizi mēnesī, kādreiz sanāca pat biežāk. Kaut uz dažām dienām, bet man tur jābūt, un viss. Ne velti es ar vīru joprojām pārstāvam orientēšanās klubu “Ziemeļkurzeme”. Man tas bija ļoti svarīgi, pat atnākot dzīvot uz Vidzemi, saglabāt piederību arī savai dzimtajai pusei. Tas viss patiesībā notiek tādā kā mijiedarbībā, priecājos, ka arī mūsu bērni ļoti daudz ko zina par Talsiem un Kurzemi, viņos parādās arī tādas izteikti kurzemniekiem raksturīgās īpašības – šerpums, ašums un izlēmība. Ir vērtīgi, ka viņi var piedzīvot un smelties šīs dažādās pieredzes, kas attiecas uz mentalitāti, kultūru un pat valodas dialektu. Veidojam ģimenes tradīcijas, kurās ir uzsvars un izpratne par etnisko piederību. Pat ja tās ir četras stundas ceļā uz vienu pusi un tikpat atpakaļ. Nav jau nevienam noslēpums, ka jebkurš attālums Latvijas robežās ir pavisam viegli pārvarams, ja vien ir personīgais transports, labi autoceļi un sapratne, kāpēc to dari,” pamato Aiva.

APTAUJA: https://poll.app.do/pec-parcelsanas-uz-dzivi-cita-vieta-kura-bridi-sevi-vari

#SIF_MAF2024

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.