Valkas novada pašvaldības domes deputāte Baiba Karpova (“Progresīvie”) sociālajos tīklos izteikusi viedokli par rakstnieku un karavīru Robertu Eidemani (1895–1937) un aicinājusi novada iedzīvotājus izteikt savu nostāju par to, vai šim krūšutēlam Valkā būt vai to vajadzētu nojaukt.

Ja iedzīvotāji piekrīt B. Karpovas aicinājumam par R. Eidemaņa pieminekļa novākšanu Valkā, viņi līdz 9. decembrim aicināti doties parakstīties uz Valkas novada Valsts un pašvaldības vienoto klientu apkalpošanas centru (VPVKAC) Valkā, Rīgas ielā 25, kā arī klientu apkalpošanas centriem novada pagastos.

Savā videouzrunā deputāte B. Karpova atgādina, ka pirms kāda laika (deputāti par to lēma 2022. gada oktobra domes sēdē – redakcijas piebilde) domes deputāti pieņēma lēmumu par Oškalna, Friča Roziņa un Puškina ielu nosaukumu maiņu. Pēc nosaukumu maiņas Oškalna iela nes savu vēsturisko nosaukumu Smēķu iela, Puškina iela pārdēvēta par Kārļa Skalbes ielu, bet Friča Roziņa iela – par Voldemāra Roberta Zāmuela ielu.

B. Karpova brīnās, kāpēc jau tolaik deputāti neizskatīja jautājumu par R. Eidemaņa personību.

“Viņš bijis rakstnieks, literāts, bet lielāko savas dzīves daļu – kareivis. Manuprāt, ļoti būtisks fakts ir tas, ka Eidemanis ir vadījis cīņu pret Ukrainas patriota Mahno vadītajām vienībām Ukrainā. Kā cīņas metodi izmantojis ķīlnieku sagrābšanu, līdzi jūtošo apšaušanu, ķīlnieku sagrābšanu un iebiedēšanu. Jā, piekrītu, ka Eidemanis ir bijis arī rakstnieks. Viņš ir rakstījis dzeju, prozu, stāstus, romānus un lugas. Gribu pieminēt to, ka lielākā daļa daiļdarbu, kas ir tapuši 20. un 30. gados Padomju Savienībā, dominē padomju cilvēks un sociālistiskā iekārta, oktobra apvērsumi un komunistiskās partijas slavināšana. Romantisko skatījumu, kas nedaudz saglabājies dzejā, pārmāc klišejisks patoss un lozungi,” savā videouzrunā pauž B. Karpova.

Valkas novadpētniecības muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Ligita Drubiņa, sociālajos tīklos komentējot B. Karpovas aicinājumu, ieteikusi noskatīties LTV dokumentālo videofilmu “Neērtie latvieši”.

Režisores Agitas Cānes-Ķīles 2023. gadā uzņemtās filmas recenzijā teikts: “Latvieši PSRS. Tie pagājušā gadsimta 20.–30. gados, palikdami Krievijā, Ukrainā, darbojās vadošos amatos čekā, militārajā jomā, Komunistiskajā partijā, cēla padomju tautsaimniecību, veidoja specifisku latviešu kultūru vai strādāja pavisam vienkāršu darbu. Kas viņus vadīja – ideāli, varaskāre vai izdzīvošanas apsvērumi? Karjeras tieksmes? Vai traģēdija, par kuras upuriem viņi kļuva Staļina represiju laikā realizētajā “latviešu operācijā”, bija likumsakarīga? Statistikas dati ir nežēlīgi – vairāk nekā 22 360 aizturēto. Vairāk nekā 16,5 tūkstošiem piespriests nāves sods. Filmas veidotāji izvēlējās veidot savu stāstu, balstoties gan uz vairāku, pašu izvēlētu filmas varoņu dzīves gājuma piemēriem, gan arī kopumā ieskicējot tos apstākļus, kādos 20.–30. gados PSRS dzīvoja tur palikušie mūsu tautieši. Gandrīz gadsimtu senos notikumus palīdzēs saprast vēsturnieki Vita Zelče, Toms Ķikuts, Ēriks Jēkabsons, Jānis Riekstiņš, Gints Apals un Edgars Engīzers. Personību šķautnes iezīmēs literatūras pētniece Ilze Ļaksa-Timinska, kino dokumentālists Tālivaldis Margēvičs, producents Gints Grūbe un Eduarda Smiļga Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Filmas izveidei izmantoti apjomīgi avotu krājumi no Okupācijas muzeja, Nacionālā vēstures muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Valkas novadpētniecības muzeja, Kara muzeja, Latvijas Nacionālā arhīva un Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas fondi, kā arī grāmatas “Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags” fotogrāfijas. Kāpēc mēs arī šodien tik maz runājam par šo vēstures tēmu? Un vai vispār par to vajag runāt? Kā? Šie un daudzi citi jautājumi un atbilžu meklējumi veido filmas pamattēmu. Bet tas, kādu interpunkcijas zīmi lietot pie filmas nosaukuma – pēdiņas, jautājuma, izsaukuma zīmi vai vienkārši punktu –, lai paliek filmas skatītāju ziņā.”

Sarunā ar L. Drubiņu, viņa no komentāriem atteicās.

“Neesmu vēsturniece, tāpēc iesaku ikvienam noskatīties šo videofilmu un pašam pieņemt lēmumu,” rosina L. Drubiņa.

Valkas novada VPVKAC vadītāja Baiba Vorobjeva informē, ka pašlaik ir parakstījušies pieci cilvēki.

“Ziemeļlatvija” informēs lasītājus, kas notiks tālāk pēc 9. decembra.

Ceturtdien laikraksts “Ziemeļlatvija” saņēma Publiskās atmiņas centra valdes priekšsēdētāja, vēsturnieka Kārļa Kangera aicinājumu demontēt PSRS militārpersonas Johana Roberta Eidemaņa (1895–1937) pieminekli Valkā. Šis aicinājums nosūtīts arī Valkas novada pašvaldības priekšsēdētājai Gitai Avotei un visiem domes deputātiem. Aicinājumā novada deputātiem K. Kangers lūdz iekļaut darba kārtībā PSRS militārpersonas Johana Roberta Eidemaņa pieminekļa lietu.

“Piemineklis Ministru kabineta 2022. gada 14. jūlija noteikumos Nr. 448 Latvijas Republikas teritorijā esošo demontējamo padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu sarakstā nav iekļauts. Ievērojot, ka ar pieminekļa eksponēšanu īstenotā kara ideoloģijas slavināšana ir pretrunā ar Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 20. pantā paredzēto kara propagandas aizliegumu, lūdzam veikt demontāžu. Papildus vēršam uzmanību, ka pieminekļa demontāža nav pašvaldības politiskā izšķiršanās, jo šo demontāžu jau sen paredz likums. Attiecībā uz pieminekli pašvaldībai bija pienākums demontēt šo pēc 1940. gada izvietoto militāro agresiju slavinošo skulptūru līdz 2022. gada 15. novembrim.

Tas ir pašvaldības tiesisks pienākums, kas neprasa politisko izšķiršanos. Proti, institūcijām vienkārši korekti jāpilda likuma normas. J. R. Eidemanis nekad nav bijis Latvijas Republikas pilsonis, un nav konstatējami fakti, kas apšaubītu īstenoto militāro agresiju,” skaidrots aicinājumā.

Ievērojot, ka J. R. Eidemaņa skulptūru veidojusi PSRS Mākslas fonda LPSR republikāniskās nodaļas vadītāja LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbiniece Marta Lange (1903–1985), novada pašvaldība aicināta apsvērt iespēju nodot mākslas darbu Latvijas Okupācijas muzejam vai Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.

Publiskās atmiņas centrs ir privāto tiesību juridiskā persona, kas nesaņem dotācijas no valsts budžeta vispārējiem ieņēmumiem.

UZZIŅAI

Roberta Eidemaņa dzīves gājums

Dzimis 1895. gada 9. maijā Lejasciema tautskolotāja ģimenē. Viņa tēvs, progresīvi noskaņots cilvēks, beidzis Cimzes skolotāju semināru. Strādādams Lejasciemā par skolotāju, ērģelnieku un vietējā kora diriģentu, Roberta tēvs spēja izskolot prāvo bērnu pulciņu – to bija deviņi. Mācījās Valkas reālskolā, 1913. gadā publicēja stāstu “Kalnāju dzimta”. Pēc skolas beigšanas 1914. gada rudenī Eidemanis iestājās Petrogradas Meža institūtā. Šai laikā viņš sāka darbību sociālrevolucionāru (eseru) pulciņos. Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā Eidemani iesauca Krievijas Impērijas armijā un nosūtīja uz Kijivas kara skolu. Pēc tās beigšanas iecēla par Sibīrijas strēlnieku pulku jaunāko virsnieku. Pēc Februāra revolūcijas Eidemanis 1917. gada martā kļuva par boļševiku partijas biedru. Viņš bija viens no boļševiku apvērsuma organizētājiem Sibīrijā, pēc kura darbojas Kanskas strādnieku karavīru deputātu padomē. Pirmajā Sibīrijas padomju kongresā tika ievēlēts par Sibīrijas Centrālās izpildkomitejas locekli un tās priekšsēdētāja vietnieku. 1917. gada decembrī Irkutskā piedalījās junkuru sacelšanās apspiešanā. 1918. gada maijā Omskas rajonā vadīja kaujas pret čehoslovāku korpusu. Vēlāk vadīja vairākas Sibīrijas partizānu nodaļas. 1919. gada sākumā Eidemanis komandēja 16. strēlnieku divīziju Donas frontē cīņās pret ģenerāli Krasnovu. Pēc tam kā 41., vēlāk 46. strēlnieku divīzijas komandieris cīnījās pret Deņikina karaspēku. 1920. gadā Eidemanis komandēja 13. armijas cīņu pret Vrangeļa armiju. Viņa vadītajai armijai bija izšķirīga nozīme Krimas atslēgas – Kahovkas placdarmu – aizstāvēšanā. 1921. gadā Eidemani iecēla par Ukrainas un Krimas kara apgabala komandiera vietnieku. Tur kopā ar Frunzi vadīja cīņu pret Mahno vienībām Ukrainā. Pēc pilsoņu kara beigām 1924. gadā viņu iecēla par Sibīrijas kara apgabala komandieri, bet no 1925. līdz 1932. gadam Eidemanis strādāja par Frunzes vārdā nosauktās Kara akadēmijas priekšnieku un komisāru. Kopš 1925. gada publicēja vairākus prozas darbus, darbojās latviešu kultūras un izglītības biedrībā “Prometejs”. Bija Latvju Rakstnieku Centrālā biroja priekšsēdētājs, 1934. gadā uzņemts Padomju Rakstnieku savienībā. 1932. gadā Eidemanis kļuva par Revolucionārās kara padomes locekli un Aviācijas ķīmijas centrālās padomes priekšsēdētāju. Lielā terora laikā R. Eidemani 1937. gada 22. maijā arestēja Maskavas partijas konferences laikā. Spīdzināšanā atzinis savu dalību militāri fašistiskā sazvērestībā un latviešu pagrīdes organizācijā. 11. jūnijā speciālā PSRS Augstākās tiesas sēdē viņam piesprieda nāves sodu. Nošauts 12. jūnijā kopā ar Tuhačevski, Jakiru, Uboreviču un citiem karavadoņiem. Līķis sadedzināts Maskavas Jaunās Donas kapsētas krematorijā, un Eidemaņa pīšļi kopā ar 669 citu upuru pīšļiem aprakti kapsētas kopīgajā kapā Nr. 1. 1957. gadā reabilitēts.

Avots: www.wikipedia.lv

VIEDOKLIS

Vineta Skutāne, Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas vēstures un sociālo zinību skolotāja:

– Saistībā ar deputātes Baibas Karpovas aicinājumu, uzreiz vēlos ieteikt noskatīties interesanto dokumentālo filmu “Neērtie latvieši”. Filmā ir daudz informācijas par Robertu Eidemani. Tās veidotāji filmējušies pie Eidemaņa pieminekļa Valkā. Tas noderēs, lai visu izvērtētu un pieņemtu pareizu lēmumu. Ja nemaldos, Eidemaņa mīlas lirikas dzejas izdevums vienā eksemplārā atrodams Valkas muzeja bibliotēkā. Tas ir bibliogrāfisks retums, un vai maz valcēnieši par to zina? Es nevaru par Eidemani pateikt – balts, melns, zils, zaļš vai tumši sarkans? Šis ir jautājums par Valkas pilsētas vēstures izpratni. Vienkārši ar eh – darām, kā visi, vai tas ir pareizi? Vai saprotam, ko mēs darām? Ja pieminekli noņemam, kur to pārvietojam?