Kā ceļot kopā ar adīkli

Rokdarbnieki ne tikai strādā, rokdarbnieki arī atpūšas un ceļo, līdzi ņemot savus iesāktos darbus. Tas nozīmē padomāt arī par to, ko darinās pēc tam, kad līdzpaņemtais būs pabeigts.

Daži noderīgi padomi, kā ceļot kopā ar adīklīti.

Rokas bagāžā – bez metāla adatām

Pirmais noteikums, kas jāievēro, gatavojoties ceļojumam ar adījumu, – neņemt līdzi metāla adatas rokas bagāžā. Nododamajā bagāžā droši – kaut visu savu metāla adatu arsenālu.

Ir dzirdēts, ka dažām meitenēm ar savu vecmāmiņas zeķu adāmadatu komplektu, kas vēl ulmaņlaikos darināts no velosipēda ratu spieķiem, ir izdevies bez problēmām iziet lidostas drošības kontroli. Es teiktu – ļoti paveicās. Vai paveiksies, arī atpakaļ lidojot, – nedomāju. Jo jebkuras citas valsts un drošībnieku maiņas noteikumi un garastāvoklis ir neparedzams.

Pilnīgi droši var ņemt jebkuras koka adatas. Arī tās, kam galiņi ir metāliski, kā, piemēram, “KnitPro Royale”. Jo nosacījums, ka metāla smailes nedrīkst pārsniegt sešus centimetrus, ir tieši par šīm adatām. Strīdīgs jautājums ir par metāla dzirklītēm. Ir bijušas reizes, kad pavisam mierīgi mans darbarīks, kas smuki nogriež dzijas pavedienu, ir “izbraucis” drošības kontroli bez aizķeršanās, bet kopš tās vienas reizes, kad man atņēma dzirklītes, es vairs rokas bagāžā neko asu nepārvadāju.

Adu, kad aizkavējas lidmašīna

Manas adatas un adīklītis parasti ir mugursomas virspusē, uzreiz zem šķidrumu maisiņa, jo parasti līdz izlidošanai vēl krietna stunda, kuru var aizpildīt ar adīšanu. Reiz lidmašīna kavēja izlidošanu divas stundas, cilvēki nervozēja, burkšķēja un visādi garlaikojās, bet es sēdēju un adīju zeķi. Bez stresa.

Es esmu ātradītāja, tāpēc ar vienu līdzpaņemto kamolīti man nepietiek. Likt papildu dziju nododamajā bagāžā – laba doma, bet ja tādas nav? Likt mazajā koferītī – aizņems papildu vietu. Un ja nu tomēr nevajadzēs tos liekos kamolus?

Dzija – galvas spilventiņā

Ceļojošās rokdarbnieces ir atradušas ļoti labu risinājumu – salikt kamolus galvas spilventiņā. Tajā mazajā pakaviņā, ko ceļotāji droši var ienest lidmašīnā bez svara kontroles, satilpst līdz 700 gramiem dzijas! Tas ir vesels džemperis! Vienkārši pirms ceļojuma jāizņem porolona pildījums un pakaviņš jāpiepilda ar sev vēlamo mīksto materiālu. Tad varēs gan gulēt, gan līdzi paņemt to, kas nepieciešams. Padoms tiem, kas neada, – droši saliec tur savu apakšveļu vai mīļākās blūzītes.

Jauku un radošu atpūtu!

Jūnijā man bija ceļojums uz Itāliju – Toskānu. Šo vietu es iemīlēju jau tad, kad tur vēl nebiju bijusi, skatoties filmu “Zem Toskānas saules”. Nebraucu uz turieni, jo domāju – ak, tur taču tik karsts, ko es tur ziemeļnieks darīšu? Līdz padevos un nu vismaz reizi gadā cenšos aizlidot un aplūkot Toskānas laukus. Šoreiz mūsu ceļš sākās Romā, lai otrā dienā ar vilcienu nokļūtu Pizā.

Šīs trīs stundas ātrvilcienā arī pagāja adot. Un vērojot burvīgās ainas aiz loga. Brīžiem gan tas nebija iespējams – vilciena ātrums tad bija ap 200 km/h.

Tā ar nelieliem pārbraucieniem nonācām mūsu galapunktā – Montaione ciematā. Nu ne gluži pašā ciematā, līdz tam bija vēl kilometrs. Ceļa malā stāv burvīgs senu fermas ēku komplekss “La Valle”. Viesiem pieejami divi baseini, sezonas laikā iekoptā sakņudārza raža, ar visu nepieciešamo aprīkoti numuriņi – mājiņas – katram numuriņam dots savs vārds, mums bija Botičelli. Kā arī katram numuriņam savs galdiņš un grils āra piknikiem. Mums bija visbrīnišķīgākais skats uz Toskānu.

Visi tuvākie ceļamērķi – Florence, Piza, Livorno, Volterra, Sjēna – aptuveni stundas braucienā. Nedēļa Toskānā aizlidoja vēja spārniem.

Sarmīte Elsta