Inga Karpova
Šodien, 24. februārī, domās kopā esam ar varonīgo un nesalaužamo Ukrainas tautu, kura jau gadu cīnās ar nežēlīgo agresorvalsti Krieviju. Jau gandrīz gadu Valkā mitinās ukraiņu kara bēgļi – galvenokārt sievietes ar bērniem.
Par laimi, vairākumam bēgļu izdevies atrast darbu, bet bērni vai nu apmeklē bērnudārzu, vai mācās klātienē Valkas J. Cimzes ģimnāzijā vai attālināti savā skolā Ukrainā, kā arī cītīgi trenējas basketbolā VEF Basketbola akadēmijā pie vietējiem un ukraiņu treneriem.
Ukraiņu meitene dejo latviešu tautas dejas
Kara pirmās gadadienas priekšvakarā “Ziemeļlatvija” devās uz bijušo ģimnāzijas dienesta viesnīcu Valkā, Semināra ielā 25, kur savas pagaidu mājas atraduši gandrīz 40 bēgļi. Šis nav pirmais apciemojums, tāpēc daudzi jau ir pazīstami, bet šajā reizē paveicās iepazīties arī ar diviem ukraiņu jauniešiem – sešpadsmitgadnieci Annu Kalašņiku un 15 gadus veco Ivanu Švarkovu.
Sarunā atklājās, ka Anna kopā ar mammu Jeļenu Valkā ieradās pērn 17. augustā. Meitene mācās gan Valkas skolā, gan arī attālināti. Turklāt viņa ir ģimnāzijas jauniešu deju kolektīva “Vendīgs” dejotāja. Pusaudze stāsta, ka pirmais Valkā ieradās tēvocis ar ģimeni, kurš arī abas uzaicinājis braukt uz Valku. Pirms tam ģimene dzīvojusi Harkivas pievārtē privātmājā, kurai apšaudē izbiruši visi logu stikli ar rāmjiem.
Anna ar asarām acīs atzīstas, ka ļoti gribas savās mājās, kur viņu un mammu gaida tētis un brālis.
“Dzīvojot Valkā, jūtos drošībā. Mācos ģimnāzijas 11. klasē. Stundas notiek latviešu valodā, bet, ja kaut ko nesaprotu, skolotāja izskaidro krieviski. Esmu sadraudzējusies ar klasesbiedrenēm. Mēs sazināmies krieviski, bet katru dienu apgūstu arī latviešu valodu. Neteiktu, ka latviešu valoda ir sarežģīta. Man patīk latviski teikt – lūdzu un labrīt. Zinu vārdus – muša, kāmis, jūrascūciņa. Ukraiņu valodā vārds cucek ir kucēns. Skolas kafejnīcā man garšo cepti kartupeļi, salāti un saldie ēdieni. Mamma strādā par pedagoga palīgu un māca ukraiņu bērnus,” stāsta Anna.
Uz jautājumu, ko viņai nozīmē 24. februāris, Anna klusi teic: “Man šis datums saistās tikai ar vārdiem – nāves bailes. Pirms gada šajā dienā ar mammu vēl gulējām, kad istabā ieskrēja tētis un kliedza, ka sācies karš. Ģērbjoties drebēju un domāju, kas notiks tālāk. Bailes, neziņa, viss vienā putrā. Jau pirmajā kara dienā piedzīvojām uzlidojumus. Atceros, ka 27. februārī sabombardēja mūsu ciema lielo govju fermu. Bojā gāja jauns puisis. Man ir nežēlīgas bailes no lidmašīnām. Ja te Valkā redzu un dzirdu, ka lido helikopteri, saprotu, ka tā ir kara tehnika, bet neko sev nevaru padarīt – ir neizsakāmi lielas bailes. Mūsu ģimene apšaudē zaudēja tuvu radinieci – tikai 45 gadus veco mammas brāļa sievu. Dzīvojot Ukrainā, sapņoju par medicīnu, bet pēc visa piedzīvotā saprotu, ka nespēšu skatīties uz cilvēku ciešanām un asinīm,” kautrīgi teic pusaudze.
Sapņo kļūt par profesionālu basketbolistu
Jaunais basketbolists Ivans Švarkovs Valkā ieradās pērn martā ar mammu un diviem brāļiem – jaunākajam ir četri gadi, bet vidējam vienpadsmit. Mamma strādā attālināti par angļu valodas skolotāju.
“Kad ieradāmies Valkā, man te iepatikās. Maza un mīlīga pilsētiņa. Braucot ar komandu uz izbraukuma spēlēm, redzu, cik sakoptas ir visas Latvijas pilsētas, kur esam bijuši – Rīga, Valmiera un citas. Ja kāds man atgādina šo datumu – 24. februāris, galvā uzreiz ir domas par karu manā Ukrainā. Man ir divi sapņi – atgriezties Ukrainā un kļūt par profesionālu basketbolistu un spēlēt augstākajā līgā – Nacionālajā basketbola līgā Amerikā. Mans elks ir amerikāņu basketbolists Stefens Karijs, kurš spēlē ar 30. numuru klubā Goldensteitas “Warriors”. Es par viņu jūsmoju. Raksturojot mūsu latviešu treneri Jāni Butānu, teikšu godīgi, viņš ir profesionālis. Tāds pats bija arī mans treneris Ukrainā. Jau pirmajā treniņā Valkā, sapratu – būs wow,” domās dalās Ivans. Lai nopelnītu “Nike” firmas sporta apavus, Ivans kopā vēl ar dažiem jaunajiem sportistiem vasaras brīvlaikā zemnieku saimniecībā Igaunijā novāca zemenes, bet pēc tam strādāja vietējā ražošanas uzņēmumā SIA “PEPI RER”. Nopelnīto iztērēja ne tikai savām vajadzībām, bet arī vecmāmiņai nopirka mobilo tālruni. Abi vecvecāki pie savējiem Valkā ieradās vēlāk.
Svarīgi, lai uzraksta, ka ir dzīvs
“Ja pirms kara mūsu dzīvē bija kādi notikumi, mēs ģimenēs kaut ko plānojām un sapņojām, tagad dzīvojam kā kāmīši savā alā. No rīta pamostamies, mehāniski saģērbjamies un dodamies savās gaitās. It kā dzīvojam, bet ne savu īsto dzīvi. Nav mums ne plānu, ne nākotnes. Visvairāk mēs satraucamies, kas nākotnē sagaida mūsu bērnus. Neziņa un ilgas,” atzīst Natālija Grabovskaja un Ludmila Fuks.
Natālija Valkā atradusi farmaceites darbu vietējā aptiekā. Par to nesen bija arī publikācija “Ziemeļlatvijā”. Jāteic, ka Natālija ir ļoti atsaucīga un laipna, jo ikreiz, kad meklēju iespēju sarunai ar viņas tautiešiem, Natālija to noorganizē. Savukārt Ludmila ir no tām ukrainietēm, kura Valkā ieradās pērn marta sākumā un kurai vīrs reāli karo un aizstāv savu dzimteni.
“Kopš aizvadītā gada jūlija vīrs atrodas frontē. Andrejam ir 49 gadi. Miera laikā viņš dienēja padomju armijā. Ir tā, ka piecas diennaktis nevaram sazināties, jo frontē telefoniem ir slikta zona. Vīrs ir ierakumos netālu no robežas, sargā Ukrainas aizmugurējās pozīcijas. Ja karavīri dodas uz civilo privātmājām, kur viņiem atļauts uzturēties, tad arī vīrs man dod ziņu. Man ir svarīgi, lai Andrejs uzraksta, ka ir dzīvs. Ir tā, ka agri no rīta aizeju uz darba ģimnāzijas kafejnīcā un ne ar vienu nesarunājos. Man jautā, kāpēc nerunāju, jo vispār esmu ļoti sabiedriska un komunikabla. Mīlu cilvēkus. Tas nav tāpēc, ka man nav noskaņojuma, bet gan tāpēc, ka dzīvoju pastāvīgās bailēs un uztraukumā par vīra dzīvību. Dzīvoju gaidās, bet jautājums, kad mēs satiksimies ar savējiem Ukrainā? Tur viss ir sarežģīti. Karavīri pazūd, un neviens nezina, vai viņi ir saņemti gūstā vai krituši. Pazūd bez pēdām, jo mirstīgās atliekas netiek atrastas. Telefona sarunās ar vīru jūtu, ka karavīriem nav pazudis cīņas spars, tikai viņiem visiem nedaudz gribas atpūsties – pabūt neilgā atvaļinājumā. Viņiem neviens atvaļinājumu nedos, jo viss ir ļoti sarežģīti līdz pat februāra beigām un vēl martā. Vīri cenšas nekrist panikā, jo trūkst karavīru. Esmu mierīga, jo šovakar (trešdienas vakarā – redakcijas piezīme) sazinājāmies. Viņi dzīvo tumsā bez elektrības, jo pēdējās dienās ir bieži uzlidojumi un notiek karadarbība. Sazinājos ar kaimiņiem, kuri Harkivā, Saltikovas dzīvojamā rajonā, pieskata manu dzīvokli. Viņi arī apstiprināja, ka jūtams karadarbības pieaugums,” stāsta Ludmila. Viņa Valkā ieradās ar savu 17 gadus veco dēlu, kurš spēlē basketbolu un mācās attālināti ukraiņu ģimnāzijā.
“Visas mēs gatavojamies atgriezties Ukrainā, bet pagaidām nevaram to darīt. Sola, ka pavasarī situācija varētu mainīties uz labo pusi, tad arī brauksim mājās. Reizēm nedomājot gribas savākt mantas un doties mājās. Kā ezītim miglā. Kā atbraucām uz Valku, pilnīgi neko nezinot, ar to kas mugurā un vienu somu, tā arī tagad ir līdzīga situācija. Gribas savās mājās, kaut tikai piecas minūtes pēc darba atgulties savā gultā. Ieelpot savu mīļo māju aromātu un sajust savas lietas. Protams, ka Valkā esam iedzīvojušies un iepazinušies ar vietējiem cilvēkiem, bet, saprotiet, tas nav tas. Mums 24. februāris saistās ar savas dzīves un māju zaudēšanu. Tas ir kritiens melnā un dziļā bedrē,” savas sajūtas cenšas aprakstīt Natālija un Ludmila.
#SIF_MAF2022
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
Reklāma