Apzinoties pagasta vērtības, uzklausot vietējo ļaužu atmiņu stāstus un krājot vēstures liecības, Virešu pagastā tiek veidota unikāla ekspozīcija, kas šobrīd iekārtota pagasta kopienas centra “Sikšņu skola” otrajā stāvā.
Tur savu vizuālo tēlu pamazām iegūst telpa, kurā “dzīvos” Virešu pagasta vēsture. Šeit savu vietu jau ir ieņēmuši priekšmeti no dažādām Virešu pagasta mājām. Katra lieta ir ar stāstu, katra saimnieku vēlīgi atdota. Kā apgalvo ekspozīcijas idejas autore Virešu pagasta pārvaldes vadītāja Līga Ozoliņa, te nav nekā no svešām vietām. Katra lieta kalpojusi Virešu pagasta ļaudīm saimniecības darbos vai veicot mājas soli. Daudzi no šiem priekšmetiem atrodas ekspozīcijā jau no pašiem pirmsākumiem, bet ir lietas, kas savu vietu ieņem tikai tagad.
“Man vienmēr ir interesējusi dzimtās puses vēsture. Pētot dažādus vēstures materiālus, dokumentus, arhīvos pieejamo informāciju, var atklāt daudz interesantu faktu, uzzināt par dažādiem notikumiem, kas tiešā vai netiešā veidā veidojuši un ietekmējuši vietu, kurā dzīvoju. Mana dzimtā vieta ir Virešu pagasts. Pagasts, kas gadu desmitu un simtu laikā ir bijis dalīts ar vairāku muižu robežām, ar dažādu novadu, rajonu nosaukumiem un robežām. Tā teikt, mēs te pa vidu pie upes,” iesāk L. Ozoliņa.
Pirms kādiem piecpadsmit gadiem viņa sākusi vākt materiālus vēstures ekspozīcijas iekārtošanai par Virešu pagastu. Veidojot ekspozīciju, tajā ielikts viņas sirdsdarbs. “Šobrīd pie optimizācijām, reformām un realitātes, ar kuru jāsadzīvo, esam nonākuši citās telpās, kurās pamazām iedzīvojas arī savāktie vēsturiskie materiāli par Virešu pagastu. Nekas nenotiek tā uzreiz, visam vajag laiku. Vajag laiku, lai saprastu, kā parādīt to, kas ir interesants un svarīgs. Tas, ko šobrīd veidojam un liekam pa plauktiņiem, nav muzejs, tā ir vieta, ekspozīcija, telpa, kurā var uzzināt interesantus faktus par Virešu pagasta vietām un cilvēkiem, drīkst pieskarties priekšmetiem, dalīties stāstos, radīt jaunus stāstus un notikumus,” akcentē L. Ozoliņa.
Šonedēļ, pateicoties aktīvajām Virešu pagasta seniorēm, kopienas telpa, kas iesaukta par lielās saimes istabu, tika pie stellēm. “Par to jau kādu laiku sapņoja mūsu seniores, ka būs vieta un stelles, kur kopīgi darboties un apgūt prasmes. Tagad tas ir īstenojies. Šī būs mūsu saimes istaba, jo tajā būs ne tikai stelles, pie kā pulcēties, lai apgūtu prasmes, bet ir arī lielais galds. Arī galdam ir savs stāsts, tas savulaik kalpojis kolhozā par svētku galdu ballēs, vēlāk skolas ēdnīcā par pusdienu galdu un tagad, mana lieliskā darbinieka rokām sapucēts, lai kalpotu par saimes galdu kopienas centrā,” pamato L. Ozoliņa.
Tikai šādā veidā lietas un pagātnes nemateriālās vērtības turpina atdzimt un sadzīvot kopā ar mūsdienu moderno pasauli. L. Ozoliņa turpina: “Te nav stāsts par naudu, te ir stāsts par kopienas sirdi, par to, ko vēlamies saglabāt, cik svarīgas ir atmiņas, ko glabājam, un kādas būs lietas un atmiņas, ko glabās mūsu bērni. Ir tik lieliski dzīvot vietā, kurā pazīsti gandrīz katru stūrītī. Ir lieliski būt starp saviem cilvēkiem, kas nāk ar ierosinājumiem un paši palīdz arī tos īstenot.”
Viņa teic, ka darāmā vēl ir daudz, bet kopā ar atsaucīgiem vietējās kopienas ļaudīm un pagasta vēstures izzinātājiem, kas dalīsies ar dažādām vēstures liecībām un priekšmetiem, ekspozīcija kļūs vēl pilnīgāka un daudzveidīgāka. “Tāpēc, iespējams, ik pa laikam izskanēs kāds aicinājums palīdzēt atrast kādu priekšmetu vai fotogrāfijas, lai papildinātu vēstures stāstu ar ko jaunu. Šobrīd ļoti noderīgas būtu fotogrāfijas, kurās redzama Vidaga ap 1930. gadiem – ēkas, ainavas, svētku notikumi. Viss ir procesā. Varu atklāt, ka šī telpa drīzumā būs pieejama arī iedzīvotājiem, kādu mazo, privāto svētku, tikšanos vai meistarklašu organizēšanai. Nāciet ciemos ar savām idejām, tēja ciemiņiem mums ir vienmēr!” aicina L. Ozoliņa.
Reklāma