Reklāma
Anitra Bormane ir farmaceita asistente “Mēness aptiekā” Smiltenē. Šajā profesijā viņa strādā jau četrdesmit gadu un ne mirkli nav spējusi iedomāties, ka varētu būt kur citur. Ik dienu Anitra sagaida aptiekas apmeklētājus ar patiesu smaidu un apņēmību palīdzēt, pretī saņemot smilteniešu uzticēšanos, pateicību un cieņu.
Tas, ka veselība ir vērtība, šķiet nerada šaubas nevienam. Anitra, kā jūs to redzat, ikdienā saskaroties par aptiekas klientiem, kam nepieciešama palīdzība veselības atgūšanā vai uzturēšanā?
Manuprāt, cilvēki aizvien nopietnāk izturas pret savu veselību un cenšas par to rūpēties, cik katrs spēj. Nākot uz aptieku pēc zālēm, kas vajadzīgas ikdienā, klienti parasti vēlas iegādāties vēl kaut ko, piemēram, uztura bagātināju locītavu, ādas vai matu veselībai, vai kādu vitamīnu – kas nu katram svarīgs.
Pandēmijas gadi ir radījuši jūtamas sekas – daudzi pie ārstiem netika, citi – negāja, baidoties saslimt ar Covid-19. Ir tādi, kuri atklāj, ka pēdējos divus trīs gadus nav bijuši pie ārsta, un arī tie, kuri sarunā atzīst, ka dzīvo tālu laukos un pat nezina, kā izskatās viņu ģimenes ārsts. Tieši aptieka ir tā veselības iestāde, kurā viņi iegriežas, ja gadās kāda ķibele. Parasti saku, ka ārstam tomēr jāparādās, taču atbilde visbiežāk ir: tas nav vajadzīgs, jūtos gana labi.
Novēroju, ka slimo daudzi, taču redzu arī, ka rūpes par veselību ir pieaugušas, cilvēki biežāk aizdomājas par to, kā savu veselību uzturēt stipru, par profilaksi – nāk pie mums, konsultējas, jautā – vienaldzīgo aptiekā nav.
Brīvdienās, kad pati eju staigāt, esmu pamanījusi, ka cilvēki aizvien labprātāk dodas garās pastaigu takās, arī pavasaris tam rosina.
Kādas, jūsuprāt, ir cilvēku tipiskākās kļūdas attieksmē pret veselību? Vienu jūs jau minējāt – neiet pie ģimenes ārsta, lai gan visticamāk tas patiešām būtu nepieciešams.
Manuprāt, liela kļūda ir tā, ka tie, kuri iet pie daktera, pēc tam aptiekā spriež, kuras zāles dzers, kuras nedzers, kuras vēl nevajag, jo ir sakrājušās… Ja ir sakrājušās, tātad pacients zāles nav lietojis! Kā ar šo cilvēku runāt par līdzestību, kā izskaidrot, ka izrakstītās zāles ir jālieto regulāri? Tādus ir grūti pārliecināt. Nelietot medikamentus, kas nepieciešami ikdienā, ir nopietna kļūda. Šodien jums nav paaugstināts asinsspiediens, bet, ja nedzersiet ārsta izrakstītās zāles asinsspiediena regulēšanai, pēc divām trim dienām būs slikti.
Esmu ievērojusi, ka problēmas nereti ir arī tiem, kuri tur rūpi par savu veselību – iet pie ģimenes ārsta, brauc pie dažādiem speciālistiem un apzinīgi sapērk katra izrakstītās zāles. Un tad ar visu šo bagātību nāk uz aptieku un jautā, kādai vainai kuras zāles paredzētas un kā tās lietot. Cilvēks ir pamatīgā apjukumā, turklāt pastāv risks, ka kādu medikamentu viņš var uzņemt arī dubultā. Kļūda ir tā, ka necenšas ieviest kaut kādu saprotamu kārtību savā lietojamo zāļu klāstā un neinformē ārstus par to, kādus medikamentus jau lieto. Diemžēl šie pacienti nepietiekami novērtē arī aptiekas speciālista spēju palīdzēt. Ja katrs medikaments ir iegādāts citā aptiekā, farmaceitam ir grūti izsekot viņa medikamentu lietošanas vēsturei, taču, ja cilvēks, kuram jālieto daudz medikamentu, pieturētos pie vienas aptiekas un viena uzticama farmaceita, no šādām kļūdām varētu izvairīties.
Jūs strādājat aptiekā jau četras desmitgades. Vai šo gadu gaitā, vērojot aptiekas apmeklētājus un tagad zīmējot tādu kopīgo klienta portretu, varat teikt, ka tas ir mainījies?
Cilvēki ir bijuši un joprojām ir ļoti dažādi, tomēr varu apgalvot, ka aptiekas klienti ir kļuvuši laipnāki, vairāk grib zināt, ir ieinteresētāki, vēlas izprast, kāpēc ir jālieto zāles, kāds efekts būtu jāsagaida un kam pievērst uzmanību zāļu lietošanas laikā. Mēdz būt, protams, pa kādam, kurš uzskata, ka pats zina visu un vēl vairāk. Dažreiz tā arī ir – cilvēks par savu diagnozi un ārstēšanas iespējām patiešām ir izlasījis visu iespējamo.
Reizēm gadās klienti, kuri vēlas iegādāties produktu, kas no speciālista viedokļa viņam nebūtu nepieciešams, taču tad parasti jau sarunas sakumā ir skaidrs, ka pārliecināt neizdosies un, zinot, ka visticamāk arī kaitējumu veselībai nevar nodarīt, ir jāsamierinās.
Aptiekā jāspēj cilvēkus saprast. Mazpilsētas priekšrocība ir tā, ka daudzus pazīstu gadiem ilgi un jūtu, kā ar katru runāt.
Kādi ir jūsu farmaceitiskās aprūpes knifi – kā jums izdodas veiksmīgi izveidot kontaktu ar aptiekas klientu, lai viņš allaž gribētu iegriezties tieši pie jums?
Tiklīdz kāds ver aptiekas durvis, izturos tā, lai cilvēks jūt, ka šeit ir gaidīts. Steiga nav sabiedrotais – jāvelta pietiekami daudz laika, jāaprunājas, jāizskaidro. Ir liela daļa cilvēku, kuri atzīst, ka nāk tieši uz mūsu aptieku, jo patīk atmosfēra un attieksme.
Redzu, ja cilvēks ir ienācis sabēdājies, ja vajag viņu mierināt. Dzīves situācijas ir dažādas un man ir jāspēj pielāgoties katrai. Bieži vien, jau ieraugot, zinu, ko iegādāsies. Šāda saikne veidojas tikai gadu gaitā.
Steidzīgāki parasti ir jauni cilvēki. Tad ir gandarījums, ja tomēr ieklausās ieteikumos. Savukārt vecākās paaudzes klienti ir atvērtāki un labprāt parunā ne tikai par zālēm. Daudzi grib izrunāt savas problēmas. Uzklausu un atbalstu, jo cilvēkam vajag gūt sirdsmieru, vajag sajūtu, ka viņš kādam rūp.
Farmaceits ir pilsētā pieejamākais veselības speciālists. Vai jums ikdienā ir šī vajadzīguma, savā ziņā pat misijas sajūta?
Jā, ir, un tā ir ļoti laba sajūta. Nereti arī uz ielas vai veikalā smiltenieši nāk klāt un vēlas manu kā farmācijas speciālistes padomu. Varu teikt, ka Smiltenē mēs jūtamies novērtētas. Protams, ir pa kādam klientam, kurš izturas kā pret pārdevēju, preču izsniedzēju, taču šeit tas nenotiek bieži, un mēs šādu attieksmi “laižam pāri galvai”. Skaidrs, ka labu, laipnu un atsaucīgu cilvēku ir krietni vairāk.
Laiks iet un daudzās dzīves jomās tas, kas vēl pirms kāda laika šķita neiespējams, tagad kļuvis par ikdienu. Kas jūsu darbā četrdesmit gadu laikā ir mainījies?
Aptieka ir kļuvusi modernāka, ikdienas darbā izmantojam datorus, vienkāršāka ir preču pasūtīšana, ātrāka zāļu piegāde. Varam uzreiz noskaidrot, vai klientam nepieciešamais medikaments ir pieejams noliktavā un kad to varēs saņemt. Cilvēkiem ir iespēja pasūtīt aptiekas preces internetā, saņemt tās ar piegādi. Var ar „Mēness aptiekas” farmaceitu pakonsultēties arī attālināti, tiešsaistē. Tie ir būtiski uzlabojumi, kas mainījuši mūsu darbu.
Cilvēki kļūst gudrāki – lasa, izglītojas, interesējas, un arī mēs – farmaceiti un farmaceita asistenti – visu laiku mācāmies, lai zinātu, kas notiek nozarē. Bez nepārtrauktas izglītošanās aptiekā strādāt nav iespējams, klienti jūt – vai un cik tu esi gudrs.
Aptiekas produktu klāsts arī ir mainījies, paplašinājies. Par katru mums ir jāzina viss. Kad cilvēks ienāk un izbrīnā iesaucas “Kā jūs to visu zināt!”, ir jauki ap sirdi – tātad novērtē mūsu kompetenci.
Kā ar neordinārām situācijām – vai tādas aptiekā gadās?
Jā, tas parasti saistītas ar klienta veselības stāvokli, uz ko ātri jāreaģē. Ne reizi vien ir nācies izsaukt neatliekamo palīdzību. Man pat šķiet, ka cilvēki dažkārt apzināti atnāk līdz aptiekai, kad jūt pasliktināšanos, jo ar mums var justies drošāk. Ir gadījies, ka klientam aptiekā sākas epilepsijas lēkme, vai arī konstatējam, ka ir bīstami paaugstināts asinsspiediens. Protams, daži atsakās no neatliekamās palīdzības, saka, ka brītiņu pasēdēs un ies mājās. Katra diena mums ir citādāka.
Anitra, kāds bija jūsu ceļš uz šo profesiju, kas noteica izvēli par labu farmācijai?
Kad biju maza, dzīvoju blakus aptiekai un bieži gāju pie aptiekas tantēm ciemos – man tik ļoti patika tā īpašā aptiekas smarža. Tolaik uz vietas gatavoja zāles, bija visādi statīvi, pudelītes – viss mani fascinēja. Vidusskolas vienpadsmitajā klasē šaubu nebija – farmācija ir tieši tas, ko gribu, un devos mācīties uz Rīgas 1. medicīnas skolu. Toreiz augstskolā neklātienes studiju iespēju nebija, tāpēc, ja skatāmies pēc tagadējiem standartiem, man ir tikai koledžas līmeņa izglītība.
Mani četri bērni izauga aptiekā – katru dienu redzēja manu darbu. Meita ir kļuvusi par farmaceiti – pabeidza augstskolu un mēs šobrīd strādājam kopā. Reizēm domāju: kā tie gadi skrien! Kādreiz es biju jaunākā aptiekas kolektīvā, bet tagad man līdzās ir tikai jaunas „Mēness aptiekas” kolēģes. Tā tam jābūt.
Kas jūs visus šos gadus ir noturējies pie darba aptiekā?
Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi savu izvēli! Man aptiekā ļoti patīk. Savulaik pastrādāju slimnīcā par sanitāri un sapratu, ka to emocionāli nespēju. Tieši farmācija ir nozare, kas man der vislabāk un kur jūtos savā vietā. Esmu laimīga, ka mana dzīve ir tā izveidojusies, un uz darbu eju ar prieku, nekad nenesu līdzi mājas kreņķus, kas katram savu reizi dzīvē gadās. Kad bērni auga, dažādi gāja – ir bijis, ka vakarā jutos piekususi un teicu bērniem, lai pusstundu liek mani mierā. Mazliet atpūtos un atkal varēju ieiet “sliedēs” un būt laba mamma.
Man nav kādas īpašas profesionālās veiksmes formulas, laikam esmu izdarījusi pareizo izvēli, tāpēc šajā profesijā jūtos tik labi, ka pat nespēju iedomāties, kas vēl es varētu būt.
Kā jums šķiet, kāda būs farmaceita profesija pēc desmit gadiem?
Kad es kā jauna meitene tikko sāku strādāt, atceros, ka bija kungi cienījamos gados, kuri, ienākot aptiekā, noņēma cepuri. Tā viņi izrādīja godu aptiekas darbiniecēm. Un tad tu iztaisno muguru un iekšēji sāc starot…
Manuprāt, ir vērtības, ko laiks nespēj ietekmēt. Mums pie cilvēka ir jāiet ar patiesu ieinteresētību un vēlmi palīdzēt, ar īstu, nevis dežūrsmaidu. Tas nemainīsies nekādos laikos. Cilvēki ir dažādi tagad un tādi viņi būs arī pēc desmit gadiem. Varbūt tas, kurš šodien bijis skarbs un nelaipns, nākamreiz smaida un sauc par saulīti. Tas tādēļ, ka aptiekas klienti galvenokārt ir cilvēki ar veselības problēmām. Tās nomāc, dažreiz rada dusmas. Dzīve ir dzīve un to ir jāspēj pieņemt. Vienu zinu droši – aptiekas speciālisti vienmēr būs nepieciešami.
Esmu dzirdējusi runas par to, ka profesijas prestižs ir par zemu, ka vajag domāt, kā to celt, taču varu teikt, ka šeit, mazpilsētā, cilvēki mūs patiesi ciena, ieklausās un novērtē. Ceru, ka nākamajā desmitgadē to piedzīvos ikviens farmaceits it visur.
Kāda ir jūsu veselības recepte?
Diez vai to var saukt par recepti, taču turos pie principa, ka dzīvē vajadzīgs līdzsvars – ja tu no sirds strādā, tad vajag prast arī no sirds atpūsties tā, lai tas ir kā restarts, lai pēc atvaļinājuma vai brīvdienām teiktu nevis “Ai, kā negribas strādāt!”, bet gan “Cik ļoti gribas uz darbu!”. Man tas izdodas.
Ikvienam cilvēkam vajag atpūtu no darbdienām – gūt atšķirīgus iespaidus, redzēt skaistas vietas. Es labprāt ceļoju un, lai cik labi būtu ciemos, kāda brīdī vienmēr gribas atgriezties mājās. Atbraucu ar emocijām, iespaidiem, atmiņām, un atkal gribas iet un darīt.
Nevaru teikt, ka ir universāla recepte, kas der katram. Iesaku ieklausīties sevī, jo organisms pats pasaka, kas tam nepieciešams. Ja to iemācās sadzirdēt, tad arī, aptiekā ienākot, spēj pastāstīt par savu vajadzību, un ir vieglāk ieteikt tieši nepieciešamo.
Dodieties dabā un dariet to, kas sagādā prieku! Ja ir hobijs, tad paliek mazāk laika kreņķēties un meklēt kaites, kuru, iespējams, nemaz nav.
