Vai vēl būs, kas dejo?

Nezināšu precīzi pateikt, cik daudzās gan pieaugušo, gan skolēnu dziesmu un deju svētku deju repertuāra pārbaudes skatēs Smiltenē esmu bijusi klāt gan kā žurnāliste, gan kā “Ieviņas” studijas un Tautas deju ansambļa “Ieviņa” dejotājas mamma.

Laiks skrien ātri, bet tie noteikti nav ne divi, ne desmit – tie ir vairāk nekā pāris desmiti gadu, kuru laikā esmu sekojusi līdzi, kas notiek tautas deju lauciņā Smiltenē un apkārtējos pagastos. Man personīgi tas pat sākās ar dejošanu pie Ievas Adāvičas, tiesa, tikai “Ieviņas” studijā (uz “Ieviņu” nepārgāju, izvēloties sportu), taču arī ar dažiem gadiem Ievas Adāvičas “skolā” pietika, lai es iemīlētu tautas dejas, uztveru tās kā skatuves mākslu, novērtētu uz skatuves iznākušo dejotāju stāju, kustības, acis un smaidu un zinātu šī amatiermākslas veida smago, skatītājiem neredzamo aizskatuves pusi – mēģinājumu sviedrus, sāpošās kājas, koncertu tērpu gludināšanu un tā joprojām.

Un tikai tāpēc es, nebūdama dejotāja, bet tikai skatītāja, šajā redakcijas slejā paužu arī savu neizpratni par to, ko jau var nodēvēt par Smiltenē nesen aizvadītās XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku deju lieluzveduma “Mūžīgais dzinējs” koprepertuāra pārbaudes skates skandālu.

Jo savā ziņā notiekošo tā tiešām var nodēvēt, – vismaz man nav  tādas informācijas, ka Smiltenes pašvaldības (agrāk – pilsētas, tagad novada) kultūras jomas amatpersonas būtu vērsušās ar oficiālu iesniegumu Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, lūdzot skaidrot deju kolektīvu vērtējuma argumentāciju atbilstoši skates nolikuma kritērijiem. Jau rakstījām, ka žūrijas vērtējums radīja  sarūgtinājumu, raisīja neizpratni un jautājumus gan dejotājiem, gan arī vismaz vienai daļai deju kolektīvu vadītāju un Smiltenes un Valkas novadu deju apriņķa virsvadītājam Reinim Rešetinam.

Biju šajā skatē, skatījos mūsu kolektīvus. Personīgi man visvairāk sāp sirds par Smiltenes “Bukiem” un “Buku studijas” dejotājiem pusaudžiem (par viņiem īpaši), – kad “Buku studija” tik aizrautīgi un skaisti izdejoja “Cūkas  driķos”, skatījos un domāju, – nu tur būs augstākais vērtējums (žūrija piešķīra I pakāpi). Un ir līdzpārdzīvojums arī par tiem jauniešiem, kuri dejo Smiltenes tehnikuma “Amatniekos” un Valkas “Vendīgs studijā”, –  viņi dejoja ar sirdi un dvēseli un pat ar zināmu lepnumu (no acīm to nolasīt ir viegli), bet šo kolektīvu novērtējums bija zemākā, III pakāpe. Jā, var jau teikt, – uz svētkiem tiek visi, bet dejotājiem ir būtiski, kurā stadiona “Daugava” daļā viņi dejo, un tas ir atkarīgs no skatē iegūtajiem punktiem.

Es ļoti labi saprotu, cik svarīga ir dejas horeogrāfiskā teksta precizitāte un noslīpēts dejas solis, cik svarīgas ir taisnas muguras, nostieptas kājas, tas, lai nebūtu ļenganas rokas un tā tālāk. Taču mūsdienu jaunieši nav vairs tādi kā tie, kuri viņu vecumā dejoja pirms 10 vai 20 gadiem.  Šī ir “TikTok” un citu sociālo tīklu paaudze, kas lielu laika daļu dzīvo virtuālajā pasaulē. Ar sliktām atzīmēm nokaut viņu motivāciju kaut kur brīvprātīgi darboties var ātri. Un tad ir jautājums, – vai pēc pāris gadu desmitiem Latvijā vispār būs, kas dejo deju svētkos? Šī ir tradīcija, kurā vajadzīga pēctecība. Ja šodienas jaunieši nedejos, tādas nebūs.