Dažreiz nedēļas beigās esi tā noguris, ka neatceries, ko darīji sākumā. Šis Re:Baltica bija tāds gads.
Lai atcerētos, rakstu jums vēstuli. Pie viena iezīmēšu mūsu plānus nākamajam gadam.
Jūs neticēsiet, bet gadu mēs sākām ar dokumentālā seriāla “Šķelšanās” četru sēriju pirmizrādi.
Iekšējās sajūtās šķiet pavadīti gadi, cīnoties ar šļuru, kas vēlās pēc tam. Kas sākās kā žurnālista pienākums neizskaistinot parādīt realitāti – notiekošais Latvijas sabiedrībā pēc Krievijas lielā iebrukuma Ukrainā, beidzās ar daudz plašāku sarunu par vārda brīvības robežām un cieņu pret līdzcilvēkiem. Seriālam sekoja unikāla teātra izrāde Rīgā un Daugavpilī, Latvijas Žurnālistu asociācijas balva un uzaicinājumi piedalīties starptautiskos žurnālistikas konkursos.
Visu šo gadu pavadījām arī aizstāvot savu taisnību un bažijoties, vai mums nāksies atmaksāt Sabiedrības integrācijas fondam (SIF) apmēram 36 000 eiro, jo seriālā ļāvām varoņiem runāt krieviski, viņu teikto titrējot. Un tikai dažas dienas atpakaļ saņēmām priecīgu ziņu, ka SIF padome ir atcēlusi sekretariāta lēmumu un sekojoši arī finanšu korekciju.
Gada sākuma sapulcē par pētniecības prioritātēm ar Anniju vienbalsīgi uzstājām, ka jāturpina pētīt Krievijai un Baltkrievijai uzlikto sankciju apiešana. Cilvēkiem, kas makā jūt ikdienas cenu kāpumu, tas nav svarīgāko lietu desmitniekā. Tāpat Latvijā patīk domāt, ka nosodāms ir tikai tas, kas nelegāls. Manuprāt, kara gadījumā tikpat svarīgi ir rādīt arī amorālo. Ar pilnu muti kliegt, ka atbalsti Ukrainu, bet aiz muguras tirgoties ar slepkavām ir amorāli. Tā tapa rakstu sērija par rubļu rijējiem (importētājiem, eksportētājiem un tranzītniekiem, tsk. valsts uzņēmumiem) un sankciju pārkāpējiem.
Runājot par morāli, Ingai šogad izdevās lielisks stāsts, kā azartspēļu bizness izmanto kultūras jomas nabadzību un principu trūkumu, lai bīdītu savas intereses un vienlaikus izstellētos par cienījamiem ļaudīm. Tas parādīja tik daudz Latvijas elitei raksturīgā – milzu skaidras naudas apriti, uzmetienus, jūtamās, bet neredzamās naudas pēdas politikā. Un ne jau kultūra vien tajā iesaistās. Ar sportu ir vēl sliktāk. To redzējām Ineses pētījumā par it kā aizliegtajām azartspēļu reklāmām, ko apiet katrs naudaskārs interneta influenceris.
Kamēr turpināsies Krievijas karš un mūsu apdraudējums, šo tematu pamest nevarēs. Līdz ar to šogad turpinājām pētīt gan propagandas karu, gan spiegošanu, gan sabotāžas. 2024. gada sākumā Latvijā izveidoja vienotu iestādi sankciju pārkāpumu uzraudzībai, sadeva darbavietas, lielu budžetu – bet pēc vairākām šā gada pieredzēm un citu līdzīgām atsauksmēm mani māc nojausma, ka arī te nebūs.
Un Finanšu izlūkošanas dienests tāds nav vienīgais. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ciniski paziņo, ka azartspēļu reklāmas “nav prioritāte”, lai gan varētu gan tiesiskumu nodrošināt, gan valsts budžetu ar sodiem papildināt, gan daudzas ģimenes no posta izglābt. Šogad turpinājām tiesāties ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID), lai tas pārbaudītu un spētu sabiedrībai parādīt sava darba rezultātus, kad amatpersonu ienākumi neatbilst dzīvesveidam. Spriedums būs nākamgad. Nu, ja šiem tiesiskums un atklātība nav prioritāte, mums ir – tāpat kā jums, mūsu lasītājiem un atbalstītājem.
Ar to šogad nenogurstoši un par spīti dezinformatoru lamām turpināja strādāt Evita ar komandu, piegādājot sabiedrībai uzticamu informāciju. Pret difteriju nevakcinētā zēna nāve un tai sekojošais melu vilnis diemžēl vēlreiz apliecināja, ka vakcīnu dezinformācija ir jāuztver nopietni un skaidrojošā darba nekad nebūs par daudz. Vēl nesen varējām pasmieties par dažu cilvēku iedomām, ka lidmašīnu svītras debesīs ir inde, ko kaisa, lai darītu ļaunu cilvēkiem vai klimatam. Šogad pārliecinājāmies, ka šī sazvērestības teorija ir ieēdusies visai lielas sabiedrības daļas prātos – par šo tematu vien uzrakstījām vairāk nekā desmit rakstus. Taču dezinformācijas vadmotīvs ir viens – visur citur zāle ir zaļāka, tikai pie mums neko nejēdz, zog un dzen tautu nabadzībā. Tas bija cieņā arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu cīņā, kas šogad bija mūsu galvenais darbs politiskās runas uzraudzībā. Gandrīz 40 reizes kandidātiem lūdzām skaidrot viņu maldinošos un pat klaji nepatiesos izteikumus. Piedalījās visas partijas, bet par “čempioni” atzinām partiju, kas nākamvasar, visticamāk, šādā pat veidā centīsies pārņemt varu Rīgā. Tas liecina, ka mums darba būs vēl vairāk, un mēs esam tam gatavi.
Šogad diezgan paaugāmies – mums pievienojās lieliskā pētniece un intervētāja Olga, kopienas attiecību vadītāja Ieva un sociālo tīklu komanda Elizabete un Miko.
Bet tāpat visam resursu nepietiek. Galvu no ierakumiem atkal bāž ārā ātro kredītu kompānijas, kurām ar ZZS laipnu gādību grib nodrošināt iespēju reklamēties – it kā visi būtu piemirsuši, kā mēs kā mežonīgajos Rietumos ļāvām aizdot nabadzīgiem un finansēs neizglītotiem cilvēkiem naudu ar milzu procentiem, kas pēdējā lielajā krīzē daudziem beidzās ar emigrāciju. “Rail Baltica” nenoteiktība turpina karāties virs mūsu galvām, un, lai gan atbildīgo saraksts ir diezgan skaidrs, par bardaku neviens ar amatu vai prāvu nav atbildējis, bet turpina darboties citās siltās vietās. “Jaunā Vienotība”, kas padsmit gadu vada ne tikai valsti, bet otro gadu arī tās lielāko pilsētu, uzvedas tā, it kā tā nebūtu atbildīga par iepriekš savārīto. Tikmēr Šlesers ir saposies vadīt Rīgu un ieņemt Rēzekni, kamēr blakus otrajā lielākajā Latvijas pilsētā nostiprinās minicars Andrejs Elksniņš. Vadoņu netraucēto šeptēšanos visās trīs lielajās pilsētās lielā mērā nodrošina tas, ka tajās faktiski nav pietiekami lielu, neatkarīgu mediju, kas sekotu viņu darbībai un prasītu atbildību. Toties ir PR avīzes, raidījumi un TikToks.
Lai šo robu aizpildītu, Rīgu, Rēzekni un Daugavpili uz pašvaldību vēlēšanām mēs esam izvēlējušies par saviem galvenajiem pētniecības objektiem. To nenosaka neviens cits kā mūsu redakcija. Rīgu – lai atbildētu uz provokatīvu jautājumu, vai tiešām Nils Ušakovs bija sliktāks mērs par Vilni Ķirsi, ja skatāmies uz sasniegto? Rēzekni – jo tā ir vienīgā valstspilsēta, kura nodota nepolitiskai administrācijai. Gribam saprast, kāpēc pilsētniekiem ir vienalga, ka viņus apzog, un vai viņi tiešām ir gatavi uz to parakstīties atkal? Daugavpili – jo, ja sākām tur strādāt, tad pamest ne pilsētu, ne Latvijai svarīgo Latgali nevaram.
Lai šo darbu finansētu, meklējam 100 jaunus draugus, jo bez neatkarīga finansējuma nav neatkarīgas žurnālistikas. Ar savu atbalstu Tu palīdzi nodrošināt, ka mūsu saturs ir bez maksas pieejams visiem. Arī tiem, kuri par kvalitatīvu saturu nevar atļauties maksāt. Kļūt par regulāro atbalstītāju ir vienkārši.
Un izvēlies, vai mūsu darbam atvēlēsi vienu, divas vai piecas kafijas mēnesī.
Sanita un visa Re:Baltica komanda
Reklāma