Sevī plaucēsim sapumpurotu zaru

Šovasar ne viens vien dārzkopis smagi nopūšas, jo vēlās salnas un sausums nodarījuši savus briesmu darbus. Runājot ar cilvēkiem, kuriem pieder lieli dārzi vai tikai piemājas mazdārziņi, uzzinu, ka vienai saimniecei Ērģemes pusē jau divas reizes nosaluši visi kartupeļi un gurķveidīgie stādi. Citam pagalam sviesta un cūku pupas, uz lauka izstādītie tomāti. Salnas nesaudzīgas bijušas arī pret plēves mājās agri sastādītajiem tomātiem un gurķiem.

Ņemot vērā notikušo, šajā dārza sezonā vinnētāji ir tie dārzkopji, kuri nesteidzās vai arī noslinkoja un neskrēja līdzi nepacietīgajiem un pārāk čaklajiem. Kā smejos, sniegs vēl nav nokusis, bet dārzā lāpsta jau iedurta zemē un bezmaz vai sniegā tiek stādīti kartupeļi. Kopš bērnības atceros, ka tēvs kratīja pirkstu, teikdams: “Kartupeļi jāstāda, kad bērziem izplaukušas lapiņas kā peļu austiņas, bet gurķi jāsēj, kad ozolam lapas kā pieckapeikas.”

Es savā dārziņā kartupeļus iestādīju Vasarsvētkos, 28. maijā. Kaimiņiene uzdāvināja sēklas kartupeļus, jo dzirdēja, ka es ik pa laikam iesaucos, ka gribu savus kartupeļus. Tātad man nebija kam apsalt un nelietēm – Kolorādo vabolēm – manās kartupeļu vagās draud bada nāve. Un tā viņām arī vajag.

Nezinu, kas tas ir, kā smejos, – vecums vai kas cits, bet man to dārzu vajag kā ēst. Ar tiem, kas jūtas līdzīgi, esam uz viena viļņa. Reizēm, kad emocijas un stress ņem virsroku pār veselo saprātu, aizeju uz siltumnīcu apliet visu, kas tur lekni aug, vai izravēju kādu dobi vai vagu, un, ticiet man, esmu cits cilvēks. Mierīgs kā pitons un laipns.

Tiem, kas saka, ka veikalā vai tirgū taču visu var nopirkt, neiebilstu pretim. Protams, ka var nopirkt, bet tās sajūtas, emocijas un patīkamo nogurumu pēc čubināšanās savā dārzā gan ne par kādu naudu nenopirksi. Netaisos slāpēt šo vēlmi, bet gan sevī plaucēt šo sapumpuroto zaru. Lai jums, dārzkopji, bagātīga raža!