Mūžizglītības koordinatoru loma pašvaldībās pieaug

Pēdējos gados veikti pētījumi parādījuši, ka Latvijā daudzi iedzīvotāji pakļauti sociālās atstumtības riskam. Cilvēki, kuri nonāk šādā situācijā, kļūst par “neredzamajiem” un bieži vien ir zaudēti darba tirgum, kamēr gan valdība, gan uzņēmēji pastāvīgi uzsver darba roku trūkumu. Tāpēc tiek meklēti ceļi, kā šos iedzīvotājus sasniegt, uzrunāt un atgūt, un viens no perspektīvākajiem virzieniem ir mūžizglītība, digitālās un finanšu pratības uzlabošana.

Izgaismojas biedējoša aina

Sociālās atstumtības risks Latvijā skar 369 tūkstošus jeb 27,6% iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Salīdzinājumā ar abām pārējām Baltijas valstīm Latvijā situācija šajā jomā ir vissmagākā, jo Igaunijā minētajā vecuma grupā šim riskam pakļauti 18,9% iedzīvotāju, bet Lietuvā – 20%, atzīts Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA veiktā pētījumā. Tajā tika padziļināti analizēti specifiski dzīves kvalitātes faktori, kas netiek atspoguļoti tradicionālos statistikas datos, piemēram, izvērtējot tādus faktorus kā finanšu pratība, uzvedība konkrētās situācijās u. c. Pētījumā, kuru veidoja 91 aprakstošs un specifisks jautājums, piedalījās 4560 respondentu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Pētījuma rezultāti tika prezentēti arī nesen notikušajā konferencē “Cilvēki sociālās atstumtības ēnā – kā mūžizglītība un finanšu pratība spēs uzlabot viņu labklājību”.

Konferences aktualitāte bija Latvijas Bankas paustais secinājums, ka daudzām sabiedrības grupām nav pieejami finanšu pakalpojumi, līdz ar to šie cilvēki nonāk atstumtības ēnā un turklāt tiek pakļauti digitālajai krāpniecībai. Savukārt kā konferences mērķis tika definēta dažādu ideju un ieteikumu apspriešana situācijas uzlabošanai. Tādēļ tika uzaicināti pārstāvji gan no valsts iestādēm, gan uzņēmumiem un nevalstiskajām organizācijām (NVO), kas ikdienā saskaras ar “neredzamajiem”.

Kā informē viens no pētījuma autoriem RISEBA prorektors Valters Kaže, tika izmantota īpaša pieeja, lai atklātu aptaujāto resursus, attieksmi pret dzīvi, aprakstošos rādītājus. Mērķis bija definēt šos cilvēkus pēc vismaz divām statistikā neredzamām pazīmēm, piemēram, šķīries un ar zemu izglītības līmeni, un piedāvāt datu modeļos balstītus risinājumus.

Pētījuma rezultāti ir savā ziņā šokējoši, jo apdraudējums kļūt par “neredzamo” skar vairāk nekā ceturtdaļu valsts iedzīvotāju. Galvenie riska faktori ir neatbilstoša izglītība, neapmierinoša finanšu pratība un nepietiekami ienākumi, kas daudzos gadījumos ir divu pirmo faktoru sekas. Sociālo atstumtību var veidot dažādi sociāli vai ekonomiski apstākļi, kuri neparādās oficiālajā statistikā. Piemēram, cilvēki var kļūt “neredzami”, ja kaut kādu faktoru dēļ nestrādā, bet tajā pašā laikā nekvalificējas sociālajam vai finansiālajam atbalstam. V. Kaže domā, ka par “neredzamajiem” var kļūt cilvēki, kuri kaut kāda iemesla dēļ zaudē ienākumus, ir neaktīvi darba tirgū vai piedalās ēnu ekonomikā, neprot pieteikties pabalstiem vai nekvalificējas to saņemšanai. Ļoti bieži viņi neatbilst noteiktajiem kritērijiem, lai saņemtu ne tikai materiālo, bet arī sociālo atbalstu, piemēram, izglītības programmu veidā. “Piemēram, ja cilvēks ilgstoši ir bez oficiāla ienākumu avota, bet pārdod mežu, lai iegūtu iztikas līdzekļus, viņš nekvalificējas pabalstam, tomēr arī darba tirgū viņa nav,” saka V. Kaže. “Tādējādi kopējos datos viņš kļūst neredzams. Tiesa, ir tādi, kas apzināti izvēlas doties ēnu ekonomikā un tādējādi pazūd no darba tirgus. Taču bieži mēdz būt tikai atsevišķa epizode, kuras dēļ konkrētais cilvēks izkrīt ārpus pabalstu saņēmēju loka.”

Atrast un atgriezt darba tirgū

V. Kaže uzskata, ka pētījums ļāva beidzot ieraudzīt “neredzamos”, apjaust viņus nomācošās problēmas un to sekas, taču lielākie darbi vēl tikai priekšā. Tā kā ikviens no neredzamo grupā nokļuvušajiem iedzīvotājiem faktiski ir zaudēts cilvēkkapitāls un reizē potenciāls slogs sabiedrībai – gan sociālā, gan ekonomiskā ziņā –, ir svarīgi veicināt viņu atgriešanos darba tirgū. RISEBA prorektors saredz, ka to iespējams panākt, iesaistot sadarbībā dažādas valsts pārvaldes institūcijas, izglītības iestādes un NVO. Kopējiem spēkiem varētu nodrošināt šo cilvēku motivācijai un spējām atbilstošu prasmju attīstību, kā arī sniegt viņiem psiholoģisko atbalstu un finanšu pratības uzlabošanas iespējas. Kā risinājumu V. Kaže saredz mērķētu mūžizglītību, pašvadītu testu izmantošanu, valsts līmeņa prasmju monitoringu un digitālo prasmju attīstīšanu.

Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis atzinīgi izsakās par pētījumā izmantoto padziļināto pieeju riska grupas iedzīvotāju atklāšanai. Viņš uzskata, ka nepieciešams veidot mehānismu, ar kura palīdzību varētu vismaz daļu atstumto cilvēku atkal iekļaut darba tirgū. Tādēļ ir svarīgi apzināt problēmu un izstrādāt vadlīnijas vismaz tuvākajai nākotnei. I. Lipskis domā, ka 70 tūkstošus no riska grupai pakļautajiem varētu piesaistīt darba tirgum – tā liecinot Labklājības ministrijā veiktie aprēķini. Viņš uzsver arī valsts un pašvaldību atbalsta nozīmi, it sevišķi reģionos, kur kļūst grūtāk pieejami finanšu pakalpojumi, tādēļ cilvēki atstāj laukus un sociālā situācija daudzviet novados top sarežģītāka.

I. Lipskis akcentē arī sabiedrības novecošanās problēmu, jo 40% darbaspēka ir vecāki par 50 gadiem, tāpat strādā arī 15% senioru. Pēc viņa domām, viens no Labklājības ministrijas uzdevumiem ir palīdzēt uzlabot darba tirgū pieprasītās prasmes. Jo būtībā svarīga ir ne tikai kvalifikācija un profesionālās zināšanas, bet arī dažādas citas savstarpēji saistītas iemaņas. Starp tām ir māka orientēties digitālajā sfērā, komunikācija un sadarbība darba vidē, sociālās prasmes, tāpat arī spēja mācīties un finanšu pratība.

Tomēr atsevišķās sabiedrības grupās noteiktas iemaņas nav pietiekoši labi attīstītas. “Bezdarbs tuvākajos gados pietuvosies dabiskajam līmenim,” uzskata Darba tirgus politikas departamenta direktors. “Tā kā jau šobrīd reģistrētā bezdarba līmenis ir 5,2%, darba tirgū maksimāli jāiesaista darbaspēka rezerve un ekonomiskie neaktīvie iedzīvotāji, bet šīm grupām digitālās prasmes bieži vien nav pietiekamā līmenī.” No tā izriet loģisks secinājums, ka darba tirgus paplašināšanā lielāka uzmanība jāveltī iedzīvotāju izglītošanai, lai viņi spētu dzīvot līdzi laikam un iekļauties mūsdienu pasaules ritmā. Tādas zināšanas kā digitālās vides pārvaldīšana un finanšu pratība nenoliedzami cilvēkam dod daudz plašākas iespējas darba tirgū, turklāt bieži vien var izrādīties izšķiroši svarīgas.

Jāmācās visu mūžu

Mūsdienās daudzās profesijās strādājošajiem, laika gaitā rodoties jauniem zinātniski tehnoloģiskiem izgudrojumiem, nākas apgūt arvien jaunas prasmes. Tās var būt saistītas ar digitālās vides izaugsmi, jaunu tehnoloģiju ieviešanu, kas bieži nozīmē veco iekārtu nomaiņu pret modernākām. Arī jaunākie zinātnes atklājumi nereti liek daudz ko mainīt dažādu darbu ikdienā. Tādēļ mūsdienās arvien aktuālāka kļūst nepieciešamība mācīties visa mūža garumā. Uz šādas motivācijas esamību pašreizējā laika posmā norāda arī Nodarbinātības valsts aģentūras Darba tirgus departamenta direktore Eva Lossane. Viņa domā, ka tādēļ patlaban pieprasīta profesija ir karjeras konsultants: “Sabiedrība pamazām pierod pie situācijas, kad karjeras konsultācija attiecas uz jebkuru un ir izmantojama mūža garumā.” Speciāliste akcentē arī formas dažādības nozīmi laikā, kad strauji mainās izglītības saturs: “Iespējams mācīties gan klātienē, gan attālināti, tāpat savā darbavietā un saņemt atbalstu no darba devēja. Jādomā arī par dažādu vecuma grupu vajadzībām un ērtumu, jo pozitīva pieredze mācību procesā ir ļoti svarīga.”

Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta direktore Baiba Bašķere savukārt aicina visas iesaistītās puses palīdzēt veidot pieaugušo izglītību kā visai sabiedrībai raksturīgu kultūru, nevis izmantot to tikai kā ārkārtas risinājumu dzīves pārmaiņu gadījumā. Viņa uzsver, ka jāņem vērā situācijas attīstība pēdējā desmitgadē. B. Bašķere atzīmē – 2016. gadā mācības cilvēkiem tuvu dzīves vai darba vietai bija reti pieejamas, tagad šajā ziņā ir notikušas ievērojamas pozitīvas pārmaiņas. Tāpat arī audzis darba devēju atbalsts pieaugušo izglītībai.

B. Bašķere norāda, ka jau pašlaik top dažādi projekti un iniciatīvas, kas tiks izmantoti arī “neredzamo” sabiedrības grupu uzrunāšanai. Šādu projektu veidošanā palīdz arī Eiropas pieaugušo izglītības tīkls EPALE, kurā pieaugušo mācību programmu koordinatoru prasmes apguvuši jau 13 tūkstoši cilvēku. Viņi savukārt turpinās izglītot savos reģionos dzīvojošos. Pozitīvi vērtējamas arī “DigComp” (ietvarstruktūra Eiropas iedzīvotāju digitālās kompetences pilveidei) kompetences un sakārtots neformālās izglītības konteksts.

Līdz ar to var secināt, ka virzība problēmas risināšanā ir sākusies, taču, ņemot vērā lielo sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaitu, ir skaidrs, ka darāmā ir gana daudz. Noteikti lielu lomu spēlēs mūžizglītība, kā arī digitālās un finanšu pratības uzlabošana, tāpat būs nepieciešama gan valsts, gan pašvaldību iesaiste.

— Ilona Noriete