Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām

Strādājot par portāla redaktoru, jāseko arī notiekošajam citos medijos, ko raksta kolēģi gan reģionālajos, gan vadošajos Latvijas portālos. Starp dažādām ziņām savu vietu ieņem arī “rakšanās svešā veļā” – kas ar ko sagājies, kas ar ko pašķīries. Ar apbrīnojamu (šoreiz – sliktā nozīmē) regularitāti lasāmas ziņas par to, ka sabiedrībā kāds vairāk vai mazāk pazīstams subjekts dodas pie kādas citas, atstājot otru pusi ar bērniem.

Var jau pieļaut, ka pieaugušie vairs nesaprotas, nemīl, neciena viens otru, dara pāri, no šādam attiecībām cieš bērni, tad, iespējams, labākais risinājums patiešām ir pašķirties, tomēr šajā popkultūras laikmetā cilvēki gan precas “uz ātro”, gan arī šķiras.

Kurā laulības dzīvē nav krīzes, kurā nav sarežģījumu, klupienu? To pārvarēšana, kopīgas izejas meklēšana un atrašana ir tas, kas padara ģimeni stiprāku, spējīgāku tikt galā ar izaicinājumiem un pārbaudījumiem.

Tomēr ne par soģi vai viedo es šeit vēlos uzdoties. Es vēlos runāt par bērniem.

No savas dzīves pieredzes zinu, kādu ietekmi uz cilvēku, viņa raksturu atstāj augšana nepilnīgā ģimenē, kur bērnus audzina viens no vecākiem. Esmu šādai pieredzei gājis cauri un labi jūtu sevī to, cik ļoti man pietrūkst to īpašību, ko dēlam var dot tikai tēvs, augšana pilnvērtīgā ģimenē.

Nav nekāds noslēpums, ka bērns kopē savus vecākus, viņu pieredzi, tāpēc, apzinoties šo faktoru, jau sākotnēji sev izvirzīju apņemšanos, ka saviem bērniem gribu nodot apziņu, ka ģimene ir divi vecāki – māte, tēvs – un bērni. Tieši tāpēc, ka man tā ir pietrūcis. Diemžēl mans brālis, ar kuru bērnībā neapzināti esam cīnījušies par vienīgā vecāka – mātes – mīlestību, ir nokopējis tēva rīcības modeli un tā ir tēva atbildība.

Aiz visiem nelaimīgajiem, par sevi nepārliecinātajiem, sagrautajiem cilvēkiem stāv kāda bērnības trauma, kurai nav tikts pāri. Lai arī saka ‒ “bērnu dēļ nav vērts kopā palikt”, tomēr tieši bērnu dēļ ir vērts. Norīt savu ego, pieglaust spārnus, nomierināties, tikt pāri grūtībām, novērtēt to, kas ir dots.

“Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.” Šis teikums no Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatas “Mazais princis” nav tikai tukši vārdi, tā ir dziļa patiesība, kas jāapzinās. Tas nav tikai par dzīvniekiem, bet tikpat lielā mērā arī par vistuvākajiem cilvēkiem. Par atbildību, ko mūsdienās uzņemties, šķiet, vairs nav modē.