Latvietības kods

Gribot negribot sociālajos tīklos (“Facebook”) nevarēju nepamanīt to viedokļu “vētru”, kādu nesen izraisīja nopludinātais dokumenta fragments no Valmieras novada pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta komitejas sēdes, – par astoņu Valmieras novada lauku kultūras un tautas namu un divu lauku bibliotēku likvidēšanu.

Uzmanību pievērsu gan tāpēc, ka likvidējamo iestāžu sarakstā ir arī man labi zināmais Jērcēnu tautas nams, tajā, savulaik rakstot par notikumiem bijušajā Strenču novadā, esmu bijusi daudzreiz, gan arī tāpēc, ka Latvijā karsta tēma ir mazo lauku skolu slēgšana, bet re, – nu jau izglītības optimizācijai tepat, kaimiņos, uz pēdām min kultūras optimizācija.

Valmieras novada pašvaldība drīz vien nāca klajā ar mierinājumu, – kultūras pasākumi šajās ēkās, izņemot divas, tiks nodrošināti arī turpmāk, arī visi darbinieki turpmāk pildīs savus amata pienākumus, bet tikai struktūrvienībās ar citu nosaukumu. Tāpat tiks saglabāts pašvaldības finansējums kultūras norisēm, un arī amatiermākslas kolektīvu darbība turpināsies tajās pašās vietās kā ierasts. Piemēram, Strenču kultūras centram būs trīs struktūrvienības – Plāņu tautas nams, Jērcēnu tautas nams un tradīciju nams un Sedas kultūras nams.

Būtībā šis ir stāsts ne tikai par kaut kā likvidāciju, bet arī par to, cik vispār ir cilvēku, kuri savos pagastos vai mazpilsētās grib iet uz pasākumiem, ko viņi vēlas no kultūras un kāda vispār ir tās loma mūsdienās. Nesen intervijā man problēmu trāpīgi noraksturoja Smiltenes novada Grundzāles kultūras nama vadītāja Inga Lazdiņa, – ir jārēķinās, ka cilvēku aktivitāte pasākumu apmeklēšanā pēc pandēmijas ir mainījusies, un tā ir visur. Jā, teica Inga, esot cilvēki, kuri ar sentimentu atceras, kādas kādreiz Grundzālē bija balles, bet kādreiz pagastā bija gandrīz divi tūkstoši iedzīvotāju un nebija interneta, gandrīz vienīgais, kā cilvēki varēja izklaidēties, bija atnākt uz balli sestdienā, bet tagad ir citas iespējas.

Taču tagad vērojamā tendence uzdod jautājumu, vai, kaut ko kultūrā atņemot un pārvēršot struktūrvienībās (kas cilvēkiem nebūs tas pats, kas savējais), kļūs labāk vai tomēr būs sliktāk.

Kultūru mēdz dēvēt par visas sabiedrības dzīves stilu, kas sevī ietver arī likumus, morāli un uzskatu sistēmas. Un tad vēl ir tāds jēdziens – latvietība, tas ir galvenokārt ar kultūru un pasaules uztveri saistītu īpašību un apstākļu kopums, kas raksturīgs tieši latviešiem. Mūsdienu globālisma pasaulē latvietība ir īpaši sargājama, arī caur kultūru gan mazos pagastos, gan lielās pilsētās, tikai ir jautājums, kāds tad mūsdienu latvietis ir un ko viņš grib?

Nesen klausījos spēcīgu grupas “Zodiaks” dziesmu “Daugava” ar Jāņa Lūsēna mūziku un Raiņa vārdiem. “Skalo ātrāk savus krastus, Daugava, / Lai reiz brīvi divi viļņi viļņojās, / Lai reiz brīvi divi viļņi viļņojās, / Līdzi brīvu domu laidumam… Kad tev ūdens trūkst, ko skaloties, / Sasmel kopā vergu asaras.”

Tas latvietības koda “sāls”, manuprāt, ir noturēties uz kājām visos vējos, lai no kurienes tie pūstu, un nezaudēt lepnumu un pašapziņu par to, ka mēs esam latvieši, ka Latvija ir mūsu zeme un tā mums ir jānotur sev.