Kalniem pāri citi kalni

Laiku pa laikam vajag izkāpt ārpus savas komforta zonas. Šogad apzināti izvēlējos atvaļinājumu pavadīt pavisam savādāk – programmas “Erasmus+” mobilitātes projekta ietvaros teju divas nedēļas pavadīju Austrijas alpos.

Lai gan šajā laikā iepazītas arī pilsētas, vislielākos iespaidus man atstājuši vienkārši apburošie Alpu ciematiņi – ainaviski dabas skati, lielas, vecas muižas un plašas zemnieku mājas, kalnos izvietoti gaumīgi namiņi.

Ja kāds lauksaimnieks sūkstās un apgalvo, ka viņam ir jāstrādā uz kalnainas, reljefainas – nelīdzenas zemes, tad atļaušos teikt, ka viņi nemaz nenojauš, kāda ir ikdienas realitāte zemniekiem citviet. Austrijā govis, kazas un zirgi ganās kalnos, mežu ielokos. Tieši tāpat apstrādā lauksaimniecības platības, gādā lopbarību, novāc un sēj dažādus kultūraugus. Joprojām palieku minējumos, ar kādu tehniku un ar kādiem paņēmieniem viņi apstādā stāvus kalnus, jo pat mazākie zemes pleķīši ir sakopti. Ja kaut kur tomēr neizdodas piekļūt ar tehniku, tad kādi lopiņi tur noteikti ganīsies.

Man bija iespēja pastrādāt vienā no lielākajām biškopības saimniecībām Austrijā, izzināt un iepazīt visu medus ražošanas procesu no bišu dravām līdz medus fasēšanai burciņās. Dodoties pie bišu saimēm, kopā ar saimnieku dažu dienu laikā krustu šķērsu izbraukāti Karintijas reģiona kalnu un mežu ieloku ceļi. Tas vien bija galvu reibinošs piedzīvojums, jo vietējie pie līkumotajiem kalnu ceļiem ir pieraduši un “mauc” uz priekšu uz nebēdu, kamēr man ne vienu vien reizi nācās ciešāk iekrampēties auto sēdeklī.

Protams, arī tur netrūkt lielāku saimniecību, bet pārsvarā manām acīm pavērās vidējas ģimenes saimniecības. Ja kādam īpašumā ir vairāk par divdesmit hektāriem lauksaimniecības zemes, tad tas jau automātiski tiek uzskatīts par gana turīgu saimnieku. Apsveicama ir austriešu domāšana – bartera attiecības. Viens no mūsu grupas biedriem dalījās novērojumā: ja kāds audzē kartupeļus, ražo pienu un sieru, bet blakus saimniecībā var iegādāties olas un medu, tad katrs centīsies atbalstīt kaimiņu, pērkot no viņa produkciju un pretim piedāvājot to, ko ražo pats. Ar to domājot, ka tur cilvēki labprāt kooperējas, tāpēc neesot izplatīta prakse – “man jābūt visam labāk nekā kaimiņam”. Proti, ja kaimiņš audzē kartupeļus, tad es darīšu tāpat – visām varītēm strādāšu pie tā, lai manā laukā izaugtu gruntīgāki tupeņi.

Tāpat kā mēs, latvieši, austrieši cenšas galdā likt pēc iespējas vairāk produktu, ko var izaudzēt un saražot paši. Taču kopumā, salīdzinot ar viņu vidējo mēnešalgu, pārtikas izmaksas nevar uzskatīt par augstām.

Sieviete, kura koordinēja mūsu grupas aktivitātes Austrijā, izteicās, ka tur redzams vairāku Eiropas Savienības valstu (arī Latvijas, Lietuvas) attīstības līmenis 20 gadus uz priekšu. Par divdesmit gadiem varbūt ir visai pārgalvīgi teikts, bet par to, ka pārsvars attīstībā daudzās jomās ir būtiski manāms, pārliecinājos pati.

Katra pieredze bagātina dzīvi un pasaules uzskatus. Šis noteikti bija traks un aizraujošs piedzīvojums, kas paliks atmiņā tikai mums – desmit mobilitātes programmas dalībniekiem no Smiltenes tehnikuma. Mēdz teikt, ka dzīve pati saved kopā īstos cilvēkus. Atgriežoties mājās un liekot roku uz sirds, saku – tā tiešām ir!