Ilze Fedotova
Pēdējos gados sabiedrībā izskan bažas, ka paaudžu pēctecība zemnieku saimniecībās ir sāpīgs jautājums. Ir dzirdēts, ka arī mūsu pusē lauku saimniecības tiek likvidētas, jo vecākajai paaudzei vairs nav jaudas saimniekot un jaunie tādus darbus darīt negrib. Tikmēr netrūkst arī gluži pretēju stāstu, kad jaunieši ņem vecāku piemēru un iesaistās ģimenes saimniecībā. Viens no tiem ir Dāvis Ģipslis (28) no Raunas pagasta, kurš šajā reizē dalās pieredzē par motivāciju un perspektīvām, izvēloties palikt un dzīvot laukos.
Dāvis līdzdarbojas vecāku – Jāņa un Inas Ģipšļu – saimniecībā SIA “Viesturi R”, kas vairāk nekā divdesmit gadus nodarbojas ar lauksaimniecību, tostarp skābeņu audzēšanu. Tieši tagad saimniecībā ir spraigākā darba sezona – skābeņu ražas novākšana rit pilnā sparā.
Pienākumi ir dažādi
Atklāsme par to, ka vēlas palikt un strādāt laukos, kā viņš pats saka, veidojusies organiski. “No mazām dienām esmu dzīvojis, strādājis laukos. Nevienā brīdī nav bijusi doma, ka man būtu jāmūk prom vai, gluži otrādi, obligāti jāpaliek. Manuprāt, tas ir tikai likumsakarīgi. Vecāki ir devuši labu piemēru, ka bez darba un pacietības nebūs arī rezultāta. Ja iet un dara, tad viss notiek, nav svarīgi, vai tie ir lauki vai pilsēta. Viņiem esmu pateicīgs par iemācīto darba tikumu un atbildības sajūtu. Skaidrs, ka viss ir atkarīgs no katra paša. Kādam patīk no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā pavadīt laiku birojā, man nepatiktu. Es labāk pavadu darba dienu, rosoties laukā vai pie tehnikas,” norāda Dāvis un min, ka katra viņa diena mēdz izvērsties ļoti atšķirīga. “Kas attiecas uz maniem darba pienākumiem – ir viss, kas saistīts ar skābeņu audzēšanu, tostarp ražas novākšanu, tehnikas sagatavošanu un remontdarbiem, darbinieku transportēšanu, teritorijas sakopšanu, skābeņu un labības sējumu uzturēšanu un tamlīdzīgi. Kuram kurā brīdī ir laiks pieķerties kādam darbam, tas to ģimenē arī dara, lai garais darbu saraksts ātrāk iet uz priekšu,” stāsta Dāvis, ko sastapām uz sarunu, kad pārmaiņus darbiem uz lauka bija pievērsies saimniecības teritorijas sakopšanai, jo, kā jau visiem laukos, pirms Jāņiem ir daudz darāmā, tāpēc pagalmā un dārzā šajās dienās ir gana liela rosība līdz pat krēslai.
Sezonas laikā viņš ceļas puspiecos, brokastīm laika nav un tik agri nemaz vēl ēst negribas. “Man vēl ir tas vecums, kad no rītiem miegs nāk. Kā no rīta ceļos, tā darba drēbes mugurā, iztīru zobus un traktorā vai darbos iekšā. Kad pirmais rīta cēliens nostrādāts, tad tikai sāk domas raisīties par ēšanu. Tad pirmā kafijas krūzīte un brokastu maizīte ir ap kādiem vienpadsmitiem vai pat vēlāk,” viņš stāsta un turpina: “Rīti parasti sākas ar sagatavošanos darba dienai, darbinieku atvešanu vai lauka sakārtošanu skābeņu novākšanai. Kad visiem ierādīts darbiņš vai sākusies skābeņu novākšana, varu ķerties pats pie darba, kas nu kurā dienā jāiespēj. Jau daudzus gadus skābenes novācam mehanizēti. Ar kombainu strādāt ir daudz efektīvāk, vairs nevaram iedomāties ražas novākšanu bez tā,” viņš paskaidro un min, ka vēl bez skābenēm ģimenes saimniecībā tiek attīstīta arī graudkopība. Proti, aptuveni 50 hektāros lauksaimniecības zemes tiek audzēti vasarāji. Arī šajā nozarē, sākot no sējas līdz kulšanai un gatavās produkcijas realizācijai, līdzdarbojas Dāvis.
Ar inženierzinātņu grādu kabatā
Taujāts, kādu zināšanu bagāžu savā dzīvē jau ieguvis, Dāvis stāsta, ka pirms dažiem gadiem beidzis Rīgas Tehnisko universitāti, studējis Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē, kur ieguvis maģistra grādu enerģētikā un elektrotehnikā. Zināšanas viņam noderot gan apkalpojot saimniecībā esošo lauksaimniecības tehniku, gan esot saimniecības galvenā enerģētiķa amatā. “Vispirms jau ieguvu bakalaura grādu enerģētikas un elektrotehnikas specialitātē. Maģistra studijas noteikti noderēja, jo mūsdienās augstākā izglītība ir maz tendēta uz praktiskām zināšanām. Ar to domājot, ne vienmēr ir tā, ka, pabeidzot augstskolu, jaunietis ir uzreiz gatavs mesties darba tirgū, iet un būt konkurētspējīgs konkrētā amatā. Tāpēc tas, ko ieguvu, studējot maģistrantūrā, bija īpaši vērtīgs pienesums arī praktiskā ziņā. Pirmajos trijos studiju gados tās vairāk ir akadēmiskās zināšanas un process kā tāds, kurā varam iemācīties kontaktēties, sadarboties ar citiem, pamatot viedokli un risināt problēmas, savākties, nodot darbus paredzētajos termiņos, kas arī ir ļoti vērtīgi un vajadzīgi dzīvē, bet, studējot maģistrantūrā, jau ir cits līmenis, kad varam zināšanas jau reāli izmantot dzīvē. Inženierzinātnes kā tādas noder dažādās dzīves situācijās, jo pasaulē jau viss balstās uz fiziku,” par savu izglītību pastāsta Dāvis, kurš sākotnēji gājis studēt ar domu, ka ar laiku varētu attīstīt jaunas nozares ģimenes uzņēmumā, kas saistītas ar enerģētiku. To, kā tas īstenosies, rādīs laiks.
Darba vietu netrūkst
Dāvis ir pārliecināts, ka laukos darba iespējas ir, bet ne katram darbs lauksaimniecībā ir iekārojams. “Principā tepat Raunā pie ziņojumu dēļa var novērot, ka nav tāda brīža, kad nebūtu pieci līdz astoņi darba piedāvājumu sludinājumi. Jautājums, vai cilvēki vēlas šādus darbus darīt, jo darbs laukos nav viegls, ilgstoši atrasties saulē, vējā, darot pietiekami smagu fizisku darbu, bieži vien vienmuļu, piemēram, ravēt, lasīt ogas vai kopt lopus, ne katram ir pa spēkam. Manuprāt, Latvijā nav bezdarba, bet joprojām ir problēma, ka trūkst darbinieku – vai tā ir cilvēku nevēlēšanās smagi strādāt, vai motivācijas trūkums darba tirgū, man grūti spriest, bet mums valstī ir izveidojusies dīvaina filozofija, ka visiem ir jābūt vadītājiem, menedžeriem un priekšniekiem. Bet tas nav pareizi. Ikkatrs jau gribam lielas algas un mazāk darīt, slinkums ir cilvēka dabā, arī manā, tāpēc jālepojas, ka uzveicam slinkumu un padarām savu darbu no sirds, lai arī kādu profesiju saucam par savu. Jo nekas no gaisa bez darba jau nevienam rokās nekrīt. Paši saskaramies ar to, ka katru gadu pavasarī strādnieku meklēšana liek iespringt un ir tāds intensīvs process. Ja ir daudzi, kas nāk un strādā gadiem, tad daļa kolektīva tiek atrasta, tā teikt, dabīgās atlases procesa rezultātā. Cilvēki atbrauc, pastrādā, citam darbs neliekas interesants, kādam fiziskā slodze ir par lielu, cilvēki ir dažādi un katram savs aicinājums, savas stiprās un vājās puses,” situāciju raksturo Dāvis. Viņš min, ka šobrīd jau izveidojusies stabila, spēcīga sezonas strādnieku komanda un par to Ģipšļu ģimenei ir lepnums. Saimniecībā darbiniekiem tiek nodrošināts transports uz un no darbavietas. “Šobrīd tālākais maršruts, uz kurieni braucam pakaļ strādniekiem, ir ne tikai Raunas apkārtne, bet arī Mārsnēni un Launkalne. Interesanti, ka, līdz ar pievienošanos Smiltenes novadam, par mūsu saimniecību un darba iespējām šeit sezonas laikā ir vairāk sākuši interesēties arī cilvēki no Smiltenes novada,” viņš papildina.
Jāmin, ka Dāvis prot atrast zelta vidusceļu starp vienmēr bagātīgo darāmo darbu sarakstu un atpūtas brīžiem. “Nevar jau tā, tikai strādāt un strādāt, tad pazūd prieks par padarīto. Nedēļas nogalēs cenšamies izrauties no ierastās vides, piemēram, kopā ar otru pusīti cenšamies kaut kur aizbraukt, kaut ko apskatīt. Nekur tālu jau nesanāk un principā arī nevajag, šeit pat Latvijā vēl milzum daudz ko redzēt. Nesen bijām Rūjienā, bet aizvadītajā nedēļas nogalē gan pabijām arī ārpus Latvijas – bijām Tallinā uz rokkoncertu,” stāsta Dāvis, kuram ir vairāki vaļasprieki, starp tiem arī makšķerēšana un aizraušanās ar motosportu, kas ir tādā hobija līmenī.
Uz sava galda un veikalu plauktos
Saimniecībā skābenes aug gandrīz deviņos hektāros, sējumi nepārtraukti tiek atjaunoti. Sezonā, kas atsevišķos gados ir līdz pat septembra beigām, tiek novāktas trīs līdz astoņas ražas. Viņu saimniecībā izaudzētās skābenes, konservētas ēdienu un ēdiena piedevu ražotāja “Spilva” burciņās, ir atrodamas gandrīz ikkatra veikala plauktos. Skābeņu audzētāji uzsver, ka skābenes nav tikai pavasara gardums, tās var ēst līdz rudenim, tikai reizi pāris nedēļās jānogriež, lai ataug svaigas. “Tas ir liels mīts, ka skābenes var lietot tikai līdz Jāņiem. Jo, nogriežot pāraugušās lapas, aug jaunas, svaigas lapiņas, kuras droši var lietot uzturā,” uzsver Dāvis un min, ka ģimenē mājās mamma šad tad arī izvāra skābeņu zupu, bet visbiežāk tās svaigā veidā tiek pievienotas aukstajām zupām un salātiem. Viņš arī atgādina, ka skābenes labi der gaļas marinādei, piemēram, citrona vietā, tās var pievienot zivīm pirms žāvēšanas. Skābeņu skābe ir atšķirīga, tā nesausē gaļu. Var izmantot arī konservētas skābenes, tikai jāatceras, ka dažādi ražotāji pievieno dažādu sāls daudzumu.
#SIF_MAF2022
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
Reklāma