Gads ar karu

Ir sajūta, ka tas bija pavisam nesen, – tā februāra 24. diena 2022. gadā, kurā pamodāmies un uzzinājām, ka Eiropā sācies karš. Agri no rīta, pulksten 5.50 pēc Maskavas laika, Krievija uzbruka Ukrainai. Gan jau katrs no mums vēl atceras, kā todien reaģēja uz notiekošo. Taču, domāju,   nekļūdīšos, ja teikšu, ka daudziem prātā iešāvās doma, – vai nākamā kārta būs Latvijai un pārējām Baltijas valstīm? Cilvēkiem kļuva bail.

Tas bija laiks, kad ļaudis faktiski dzīvoja mediju telpā un katru dienu sekoja līdzi ziņām par Ukrainā notiekošo. Tas bija laiks, kad  arī mūsu, Latvijas iedzīvotāju, sarunvalodā ienāca tādi jēdzieni kā palīdzība bēgļiem no Ukrainas, bumbu patvertnes Latvijā, civilās aizsardzības plāni ar iedzīvotāju evakuācijas maršrutiem ienaidnieka apdraudējuma gadījumā, ārkārtas gadījumu soma un instrukcija, kādām lietām tajā jāatrodas… Tas bija laiks, kad ierastā pasaule sagriezās kājām gaisā, un, kas zina, kāda tā būtu tagad, pēc gada, ja Ukrainas tauta ar savu pašaizliedzību, patriotismu, drosmi un ārvalstu sabiedroto atbalstu nebūtu izjaukusi Krievijas varas elites sākotnēji ieplānoto zibenskaru.

Šī gada laikā palīdzība Ukrainai daudziem ļaudīm kļuvusi par pašsaprotamu lietu, un tāda tā ir joprojām. Taču laiks karu Ukrainā no ikdienas sarunu tēmām lēnītēm atvirzījis no centra uz kādu tālāku stūrīti. Pat dīvaini ir tā teikt, bet ir sācies pieradums. Pierodam pie daudz kā, taču pie kara  pierast nedrīkst. Jo, tāpat kā Pirmajā un Otrajā pasaules karā, tā arī šajā ir varas, kuras cenšas izbīdīt savas ģeopolitiskās intereses, bet rezultātā tiek upurētas simtiem tūkstošiem ļaužu dzīvības, izpostītas ģimenes, tiek sagrautas mājas un saārdīta zeme.

Tev nebūs iekārot to, kas pieder tavam tuvākam, apmēram tāda ir jēga vienam no 10 baušļiem. To varētu arī pārfrāzēt, sakot – “tev nebūs iekārot svešu zemi, svešu valsti”. Diemžēl ir valdības, kas nemācās no iepriekšējo paaudžu kļūdām, un tad loģiski rodas jautājums – kāpēc? Lielvalstij, kurā iedzīvotāju skaits pārsniedz simts miljonus, indivīda dzīvībai nav vērtības?

Vēl nekas nav beidzies. Jau savā Jaungada uzrunā Krievijas režīma līderis Vladimirs Putins netiešā veidā pateicis, ka “speciālā militārā operācija” ir karš par Krieviju un pret Rietumiem kopumā, kur tiekot izmantota Ukraina, un Krievija viņa vadībā negrasoties padoties.

Pasaules kara nebūtu, ja cilvēki atteiktos karot. Ideālajā, bet utopiskajā variantā. Jo ukraiņi nemaz nedrīkst nekarot, viņi aizstāv savu valsti un līdz ar to cīnās arī pret Putina pasauli. Ukrainas uzvara ir visas Eiropas uzvara, šomēnes uzrunā Eiropas Parlamentā sacīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzsverot, ka Krievija cenšas iznīcināt ne tikai suverēno Ukrainu, bet arī eiropiešu dzīvesveidu.

Mums Latvijā šobrīd ir pārpārēm nejēdzību, – ķeroties pie mazajām lauku skolām un piena lopkopības, tiek nīcināta lauku vide, trūkst naudas veselības aprūpei un tā tālāk, toties to visu vēl var risināt, jo valstī ir miers. Te nekaro.