Ziemellatvija.lv
Ja pati aizmūc no savas vārdadienas uz Kopenhāgenu, izrādās, var arī kādu iedvesmot un kopā viņa dzimšanas dienu nosvinēt Vīnē. Lai gan temperatūras ziņā daudz siltāks Austrijas galvaspilsētā nav, tomēr tur jau redz plaukstam pa kādam irbeņu un forsītiju krūmam, daudz kas ir nobriedušos pumpuros, līdz ar to var tikt pie īstas pavasara tuvuma sajūtas.
Šis gan sanāk tāds ekstra īsais un salīdzinoši nedārgais ceļojumiņš (ja brauc tik īsi, piestāv pamazināmā forma). Rezervējot ceļojumu, mazliet stresu rada lētās aviosabiedrības lidojumu laiki, kas iekrīt nakts stundās. Tomēr izrādās, ka Vīnes izslavētā sabiedriskā transporta sistēma ne velti tiek vērtēta tik atzinīgi. Autobuss no Vīnes centra uz lidostu arī nakts stundās kursē ik pa pusstundai. Nu, labi, ierodoties Vīnē, gan tā mums neiekrīt – uz autobusu sanāca gaidīt stundu, kas mazliet nojauca manu tālāko plānu. Biju izpētījusi, ka pa ceļam uz naktsmītni – vienistabas dzīvoklīti tieši blakus “Kunsthaus Wien” – varēsim ieiet pārtikas veikalā, kurš strādā līdz pulksten 23, kas Vīnē ir retums, jo pārsvarā visi atvērti līdz sešiem septiņiem.
Kukulis baltmaizes un desas luņķis nakts ēdienreizē
Šī konkrētā autobusu līnija savieno lidostu ar Morzinplatz centrā. Turpat gabaliņu tālāk ir Swedenplatz, kur arī nakts stundās kūsā dzīvība. Man personīgi bija pārsteigums, ka ir atvērtas visādas ēstuves un viņu īpašie “würstelstand” (desiņu tirgotavas). Ņemot vērā, ka mans plāns ar veikala apmeklēšanu vairs nav īstenojams, jo nu jau tas ir slēgts, mēs izlemjam ieturēt vienu nakts maltīti. Galu galā šis brauciens ir ar mērķi nosvinēt dzimšanas dienu. Kad desu vīrs jautā, vai gribam desiņu sagrieztu vai hotdogu, izvēlamies otro. Izrādās, ka tas nav nekāds benzīntanka hotdoga izmērs, bet līdzvērtīgs vesela baltmaizes kukuļa apēšanai kopā ar tādu desas luņķi, ko mēs ar meitu divatā noteikti ēstu nedēļu. To visu vēderā aplejam ar austriešu alu un dodamies uz savu naktsmītni.
Tur mums mērojams apmēram 1,7 kilometru garš posms pa Vīnes ielām. Garāmejot pamanu viņu īpašo Urāniju (Urania), kas ir observatorija. Ēka būvēta jūgendstilā, ar skatu uz Vīnes upi, un tās arhitekts ir Makss Fabiani (Oto Vāgnera skolnieks). Observatorija tika atvērta 1910. gadā, un to atklāja Francis Jozefs I kā izglītojošu un publisku iestādi. Observatorija nosaukta par godu astronomijas mūzai Urānijai. Otrā pasaules kara laikā Urānija tika stipri bojāta, observatorija pilnīgi iznīcināta. 1957. gadā notika rekonstrukcija un tā tika atkal atvērta.
Mūsu naktsmītne atrodas tā saucamajā Hundertvasera kvartālā. Frīdensreihs Hundertvasers sāka kā gleznotājs, bet ar 1950. gadu arvien vairāk pievērsās arhitektūrai, rakstīšanai un lasīšanai publiski, popularizējot dabiskās nolietošanās formas. 1972. gadā viņš lika izgatavot savus pirmos arhitektūras modeļus televīzijas raidījumam “Wünsch dir was” (“Izdari vēlēšanos”), lai demonstrētu savas idejas par apmežotiem jumtiem, kokiem īrniekiem un katra īrnieka “loga tiesībām”, kas ļauj izrotāt fasādi ap viņa logiem. Šajos modeļos Hundertvasers izstrādāja arī jaunas arhitektūras formas, piemēram, “acu spraugas māju” un “augststāvu pļavu māju”. Lekcijās akadēmijās un arhitektu asociācijās Hundertvasers skaidroja savas bažas par arhitektūru harmonijā ar dabu un cilvēku. Tālaika federālais kanclers Bruno Kreiskis 1977. gadā vēstulē Vīnes mēram Leopoldam Gracam ieteica dot iespēju Hundertvaseram realizēt savas idejas arhitektūrā, ļaujot viņam īstenot mājokļa projektu. Rezultātā Gracs vēstulē aicināja Hundertvaseru radīt daudzdzīvokļu māju pēc viņa iecerēm.
Mūsu naktsmītne ir cieši blakus Hundertvasera ēkai, tagad – “Kunsthaus” (mākslas māja – no vācu val.), tur atrodas viņa muzejs. Tiesa, kopš pērnās vasaras tas tiek rekonstruēts un apmeklētājiem ir slēgts. Šajā aspektā mums drusku nepaveicas, jo esam Vīnē nedēļu par agru – “Kunsthaus” tiks atvērts nākamajā nedēļā, turklāt vairākas dienas būs apmeklējams bez maksas. Bet Vīnē ir tik plašas apskates vietu iespējas, ka pamata satraukumam par garlaikošanos nav.
Latvieši ir visur
No rīta dzīvoklīša tualetē dzirdu balsis, kas, visticamāk, skan blakus apartamentā, un nodomāju: “Ir nu gan tā vācu valoda fonētiski tik līdzīga latviešu. Pilnīgi liekas, ka latviski runā!” Pēc tam izejam no dzīvokļu mājas, un tās priekšā sarunājas kāds latviešu pāris.
No rīta startējam ar gājienu uz veikalu. Man gan diži ēst negribas. Galu galā teju kukulis baltmaizes ar desu apēsts pusnaktī, tāpēc izvēlos vien jogurtiņu. Nopērkam arī austriešu “Grüner Veltnerin” (vīna veids) un mazliet uzkodas vēlākam.
Savu izklaides programmu sākam ar gājienu uz Sefana katedrāli, kas ir īsts Vīnes lepnums. Svētā Stefana katedrāle (vācu – Stephansdom) ir Romas katoļu baznīcas dievnams. Mūsdienās viens no Vīnes atpazīstamākajiem objektiem atrodas Stefana laukumā, celts romānikas un gotikas stilā divu bijušo baznīcu drupu vietā. Dievnams būvēts laikā no 1137. līdz 1160. gadam, 1147. gadā daļēji uzceltā baznīca tika iesvētīta par godu svētajam Stefanam. Augstākā torņa, kas tiek saukta par Šteflu (Steffl), celtniecība ilga no 1368. līdz 1433. gadam, tornis ir 136 metrus augsts. Baznīca attēlota uz Austrijas 10 centu monētas.
Starp citu, mums ļoti paveicas ar laikapstākļiem – piektdienas naktī, kad ierodamies, gan līņā, bet sestdienas rīts uzaust fantastiski skaists un saulains. Laiks pa dienu iesilst līdz kādiem 12 grādiem, kas februārim nemaz nav slikti.
Pēc skaistās baznīcas apskates dodamies uz tauriņu māju (Schmeterling haus). Skaidrs, ka bijušajā Hābsburgu impērijas galvaspilsētā, griez galvu, uz kuru pusi gribi, visur ir pilns ar lepniem arhitektūras pieminekļiem un skaistiem namiem. Vīnē netrūkst arī īpašu muzeju. Tā kā šī ir tāda dzimšanas dienas tūre, gribējās kaut ko ne tik nopietnu kā visa diena muzejos, tāpēc tauriņu māja liekas jauks akcents.
Pēc tam gan atdodam godu arī kārtīgam muzeja apmeklējumam, izvēloties, manuprāt, izcilu bezmaksas izklaides iespēju – Vīnes muzeju. Ar savu unikālo mākslas darbu un vēsturisko eksponātu kolekciju Vīnes muzejs piedāvā aizraujošu ieskatu pilsētas vēsturē no neolīta laikmeta līdz mūsdienām. Jaunizveidotā pastāvīgā prezentācija “Vīne. Mana vēsture” aptver trīs stāvus, 3300 kvadrātmetru izstāžu telpas un 1700 objektus. Tas ir arī tāds kā pionieris – pēc Lielbritānijas nacionālo muzeju parauga tas atvērts visiem apmeklētājiem bez maksas. Vīnes muzejs ir pirmais publiskais muzejs Austrijā, kas izmanto šo pieeju. Ir arī vairākas bezmaksas programmas studentiem, bērniem un ģimenēm. Vīnes muzeja visievērojamākie eksponāti ir datēti ar 19. gadsimtu un 20. gadsimta sākumu: Gustava Klimta gleznas (tostarp pasaulslavenais viņa pavadoņa Emīlijas Flēges un Pallasas Atēnas portrets), Egona Šīles, Ričarda Gerstla un daudz citu. Bijušais ātrijs pārveidots par plašu 25 metrus augstu centrālo zāli.
Izstaigājuši apjomīgo bezmaksas ekspozīciju, turpat muzeja restorānā ieturam vieglu maltīti. Ļoti interesanti, ka restorāns nosaukts īpašas sievietes vārdā – “Trude”. Trūde Fleišmane (Trude Fleichmann) bija Austrijā dzimusi amerikāņu fotogrāfe. Pēc tam, kad 20. gadsimta 20. gados kļuva par ievērojamu sabiedrības fotogrāfi Vīnē, viņa 1940. gadā izveidoja savu biznesu Ņujorkā.
Izvēlamies īstus austriešu ēdienus – liellopa buljonzupu ar knēdeli (tas liek atcerēties, ka mamma arī mēdza klimpas saukt par knēdeļiem) un strūdeli ar vaniļas un ogu mērci, piedzeram “weingespritz” (vīns ar minerālūdeni). Ēdieni ir ļoti kvalitatīvi un garšīgi, neteiksim, ka ļoti lēti, bet adekvātā cenā. Par maltīti abiem iztērējam nepilnus 40 eiro.
Pēc ieturēšanās priekšā garāks gājiens – līdz vienai no skaistākajām vēsturiskajām ēkām Austrijā – Belvederes pilij, kas, protams, atstāj vērienīgu iespaidu. Pils komplekss celts kā Savojas prinča Eižena vasaras rezidence, vēsturiskās ēkas būvētas laikā no 1714. līdz 1723. gadam, parks – no 1803. gada.
Pa ceļam uz dzīvoklīti vēl jānopērk daži austriešu našķi, ko aizvest uz mājām. Pēc nelielas atpūtas dzīvoklītī un ar tumsiņas iestāšanos vēl īstenojama pastaiga uz Prāteru (atrakciju parku), lai izbrauktu ar skaisto Vīnes panorāmas ratu. Prāters Eiropā ir viens no senākajiem atrakciju parkiem, kas arī mūsdienās saglabājis savu šarmu. Rats tika uzbūvēts 1897. gadā par godu imperatora Franča Jozefa I valdīšanas 50. gadskārtai un kļuvis par vienu no Vīnes simboliem. Līdz 1985. gadam tas bija augstākais panorāmas rats pasaulē.
Agnese Leiburga
Reklāma