Cimdiņi ģimenes ligzdiņu vij Smiltenes novada viensētā

Pārcelšanās uz jaunu dzīvesvietu, kur nav paziņu vai draugu, kur viss ir jauns un neapgūts, ir liels izaicinājums. Šādu izaicinājumu pieņēmusi Cimdiņu ģimene, kura izlēma nobāzēties Smiltenes novada lauku viensētā “Rozes” Raunas pagastā.

Helēna Elza un Emīls Cimdiņi ir jaunā ģimene, kuri izlēmuši, ka vēlas dzīvot laukos.

Helēnas dzimtā puse ir Kurzemē, viņa ir no Talsiem, bet Emīls no Jūrmalas. Abi iepazinušies Rīgā studiju laikā. Ieskatījās viens otrā, nodibināja ģimeni un meklēja sev pastāvīgu dzīvesvietu, raugoties Vidzemes lauku virzienā.

Kā stāsta Helēna, pirms nokļuvuši Raunas pagastā, kādu brīdi padzīvojuši gan Rīgā, gan Jūrmalā un Līgatnē. Visu to laiku viņi sapņojuši par savām mājām, vēlams, lai tas nebūtu dzīvoklis.

Izvēli par labu lauku viensētai lielā mērā noteica ģimenes pieaugums – Cimdiņu atvasītei šobrīd ir daži mēneši, līdz ar to Helēna šobrīd atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, ir pilnas slodzes mamma. “Raunā nokļuvām apzināti, bet neapzināti. Veidojot ģimeni, sākām meklēt īpašumu, kurā bērni varēs uzaugt, pazīstot dabu, izskrienoties pa lauku un baudot skaistās, zvaigžņotās debesis. Zinājām, ka gribam dzīvot Vidzemē, kur vīram ģimenes saknes, un jāsaka, ka man kā kurzemniecei šis lēmums nāca ilgi un grūti, taču skatījāmies uz Cēsīm, Valmieru un Smilteni. Lielu pilsētu negribējām. Mazliet papētījām Raunu, novadu, tuvākās pilsētas un tā arī nonācām Raunā. Godīgi sakot, mums patīk būt savā aliņā, un no visiem sludinājumiem ieraudzījām savējo tieši līdz ar dēla piedzimšanu. Iepriekš es domāju, ka tas ir neiespējami un traki, bet toreiz vienkārši braucām ar divas nedēļas veco dēlu uz apskati. Iemīlējāmies īpašumā un zinājām, ka ir īstais. Raunā nebijām bijuši, un tas bija patīkams pārsteigums, cik tur ir skaisti,” atsauc atmiņā Helēna.

Cīņa ar bankas prasībām

Īpašums viņiem nav nācis viegli, ģimene vērsusies bankā, vākusi dokumentus un pildījusi vienu veidlapu pēc otras. “Pēc mūsu pieredzes – atrast dzīvesvietu, it īpaši tādu, ko reālistiski jauna ģimene spēj atļauties, ir grūti. Bankas nav pretimnākošas, ja vēlies iegādāties īpašumu laukos, kuram nepieciešams remonts. Šis bija mūsu lielākais izaicinājums, jo mēs gribējām tieši laukus, bet bankas vēlējās, lai kredīts tiktu ņemts īpašuma iegādei tikai pilsētā. Šajā jautājumā mums nebija pa ceļam. Cīnījāmies ilgi, līdz izcīnījām iespēju dabūt hipotekāro kredītu īpašuma iegādei,” atklāj Cimdiņi un uzsver, ka piedāvājumi ir, bet māju stāvoklis lielākoties ir zemē līmenī, grūti arī atrast laukos piedāvājumu ar tādām mājām, kur uzreiz var ievākties un dzīvot. Arī viņiem nācies apbruņoties ar pacietību, pieliekot savu roku pie dažādiem remontdarbiem, lai ietu iekšā un varētu sākt dzīvot.

“Šajā mājā ievācāmies tikai novembrī. Visu vasaru un daļu rudens bija remontdarbi. Sākām ar to, lai mājās ievilktu ūdens apgādi, kas ar mazu bērnu nebūt nav mazsvarīgi. Kaut kādas caurules jau bija ievilktas, bet nekas nebija izdarīts līdz galam. Sākām ar grodu akas tīrīšanu. Patiesībā ūdens mums mājā nāca trīs mēnešus. Mums palaimējās, ka mājai bija nomainīts jumts, salikti plastmasas logi. Lai gan iepriekšējie īpašnieki šajā mājā nedzīvoja, viņi pamazām īpašumu bija mēģinājuši remontēt, lai māja neaiziet nebūtībā,” papildina Helēna un uz jautājumi, vai iepriekš minētie labiekārtošanas darbi veikti saviem spēkiem, viņa teic – jā, vienīgi lielākos darbos palīdz draugi, radi, bet viss pašu rokām.

Ziemā netrūkt izaicinājumu

Uz lauku īpašumu viņi pārvākušies kopā ar četrkājainajiem draugiem – kaķu puikām Persiku un Juri, kuri tagad jau kļuvuši par lauciniekiem.

Taujāti par trūkumiem vai neērtībām, dzīvojot laukos, Cimdiņu ģimene uzsver, ka šī ziema bijis liels pārbaudījums. “Esmu no Kurzemes puses, kur ziemas ir, ja tā var teikt, maigākas. Šī gada pamatīgie mīnusiņi decembrī, janvārī man bija tāds neliels kultūršoks. Jātiek galā ar tādām lietām, ar kurām līdz šim nav bijusi saskare. Ziemā aizsala ūdens caurules. Aukstajās dienās spēj tikai kurināt! Esam ierīkojuši centrālo katlu, ko kurinām ar malku vai briketēm. Aukstajā laikā to vien darījām, kā kurinājām katlu, pat naktī cēlāmies. Un tā vairāku nedēļu garumā. Trūkumi jau vienmēr var atrasties, man gribētos kādu vietu, kur pabūt ar draugiem arī vakarā pēc darba, vietu, kurā savākties un svinēt dzīvi. Var jau sūdzēties, bet tomēr šobrīd tās iespējas kaut kur aizbraukt ir lielākas. Iepirkties braucam uz Cēsīm un Smilteni, ko pamazām iepazīstam arvien vairāk. Apzināti dzīvojam prom no visas kņadas,” viņa skaidro.

Jāmin, ka īpašumā viņiem nav tikai lauku viensēta, bet arī lauksaimniecības zeme ap piecpadsmit hekt­āriem. Viņi to pagaidām plāno iznomāt vietējiem zemniekiem, atstāšot vien tik, cik sava mazdārziņa ierīkošanai. “Bez maza dārziņa un kādas puķu dobes jau noteikti neiztikt laukos. Nāk pavasaris un rādās, ka šeit darba būs daudz. Vēl jau to visu ir grūti aptvert. Bet gluži pilsētnieki nemaz neesam. Vīram ir lauksaimnieciskā izglītība, kas noteikti noderēs, dzīvojot laukos. Pati esmu augusi Talsu pusē, kur mums ir bijis mazdārziņš, bērnības vasaras ir pagājušas, ravējot dārzu. Jau tagad plānoju, ko sēšu un stādīšu savā dārzā. Pamazām tiek iepirktas sēklas. Jācer, ka viss izdosies,” saka Helēna un pastāsta, ka viņa šobrīd paņēmusi nelielu pauzīti, apgūstot uzņēmējdarbību. Tāpat ir aizrāvusies ar grafisko dizainu, viņu aizrauj dažādu datorprasmju apguve, maketēšana un telpisku reklāmu veidošana.

Savukārt vīrs Emīls ir finanšu analītiķis, un viņam šobrīd ir iespēja strādāt attālināti, ko ģimenē vērtē pozitīvi, jo abi kopā var vairāk laika veltīt dēla audzināšanai un īpašuma labiekārtošanai. “Pārvācoties zinājām, ka tā ir mūsu vienīgā opcija. Protams, pēc bērna kopšanas atvaļinājuma vēlētos atgriezties darba apritē. Esam šeit salīdzinoši nesen, tāpēc laiks rādīs, kā dzīve tālāk iekārtosies. Meklējam pozitīvo – te ir brīnišķīgi un atsaucīgi cilvēki. Kaimiņi mūs uzņēma atplestām rokām, vienmēr smaidīgi, pat veikalā sasmaidāmies ar nepazīstamiem cilvēkiem, pašvaldība atsaucīga uz visiem jautājumiem, kuru mums nebija maz. Esmu tiešām patīkami pārsteigta, cik te ir jauki un ģimeniski. Patīk redzēt vietējo ļaužu sejas un sasveicināties, jo galu galā esam kaimiņi, draugi, paziņas, Tas liek domāt, ka esam īstajā vietā. Tuvumā ir arī kaimiņi, ar kuriem jau esam paguvuši iepazīties, neesam galīgi prom no civilizācijas,” pārdomās dalās Helēna.

Viņa piebilst, ka ciemošanās pie savējiem Kurzemes pusē šajā laikā nav sanākusi, jo šobrīd jāiepazīst māja, tās dvēsele, arī tai ir interesanta vēsture un savi stāsti, ko Cimdiņu ģimene pamazām uzklausa un “sagremo”. “Ziema ir tāds periods, kad laukos vairāk vai mazāk ir vēlēšanās būt mierā, tādā savā aliņā. Laika gaitā tomēr ļoti vēlētos iepazīties arī ar kādu jaunu māmiņu šajā pusē, lai kopīgi dotos tādās ratu pastaigās. Gribas šādu socializāciju, jo ikdienā sakrājas lietas, par kurām var parunāt tikai tā saucamo jauno māmiņu aprindās. Tuvākie radinieki mums šobrīd dzīvo Piebalgas pusē. Tur vīra māsa ar ģimeni arī ir iegādājušies lauku īpašumu. Ar viņiem varam apmainīties viedokļiem, dalīties pieredzē, kā solīti pa solītim jaunienācējiem kļūt par vietējiem,” tā Helēna.

#SIF_MAF2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.