Ceļ manu kā latvietes pašapziņu

Ja godīgi, pavasarī un vasarā televizoru ieslēdzu reti, jo īsti nav vēlmes tērēt laiku, skatoties kādu pastulbu šovu ar vietējām slavenībām. Ja nu akurāt gribas uzzināt, kā klājas pašmāju šovu zvaigznēm – Magonei Liedeskalnai (to gan zinu, ka viņa vairs nav Burka vai Šutoviene), Kiviču un Kambalu pārim –, robu zināšanās lieliski aizpilda izklaides un interneta portāli, kas katru dienu ziņo par šo varoņu gaitām un izteikumiem.

Taču ceturtdienu vakari gan ir manējie, kad ar kūpošu piparmētru tējas krūzi ielienu zem silta pleda un ar nepacietību gaidu, ar ko mani pārsteigs raidījuma “Īstās latvju saimnieces” kārtējās sērijas varone. Jau septīto gadu Latvijas TV1 demonstrē šo aizraujošo, izglītojošo, intriģējošo, brīžiem līdz asarām sirsnīgo raidījumu. Septītajā sezonā septiņas saimnieces no Zemgales, Vid­zemes, Sēlijas, Latgales un Kurzemes rāda savu kulināro meistarību un pārsteidz ar viesmīlību, lai cīnītos par pārējo dāmu atzinību un iegūtu galveno balvu. Šonedēļ ēterā bija jau sestais raidījums, un, ja godīgi, visas saimnieces mani ir pārsteigušas ar kaut ko sev tikai raksturīgu un vienreizēju.

Šajā sezonā piedalījās jaunākā dalībniece raidījuma vēsturē – tikai divdesmit septiņus gadus vecā smiltsērkšķu dārza “Zelt” Zemgalē saimniece Elīna Cēsniece. Jau pirmajā raidījumā viņa augstu pacēla latiņu, pasniedzot ēdienus, kura pagatavošanā izmantoti veselīgie smilts­ērkšķi. Skatoties piekto raidījumu ar galveno varoni Annu Macāni, kura nu viena saimnieko “Zvejnieku” mājās Latvijas lielākā ezera – Lubāna – pašā krastā bez saimnieka, lielā stāstnieka un joku plēsēja Jāņa, atcerējos, kā mēs pirms daudziem gadiem laikraksta “Ziemeļlatvija” redakcijas rīkotajā braucienā izjutām šo māju īpašo viesmīlību un omulību. Mums arī bija izdevība nobaudīt slaveno Lubāna ezera zivju zupu, vārītu lielā podā uz dzīvās uguns. Ai, atmiņas, atmiņas! Man šis raidījums ceļ latvietes pašapziņu, jo līdz ar galvenajām varonēm redzu un jūtu, cik mūsu sievietes ir stipras, radošas, ar spēju celties un dzīvot tālāk arī pēc sāpīgiem likteņa sitieniem. Tas arī man dod spēku un apziņu, ka nav vērts cepties par maznozīmīgām lietām, bet celties, iet un darīt.