Jāiet klāt

Dienā, kad Latvijā atzīmēja Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu, biju Rīgas pilī, kur kopā ar citiem uzaicinātajiem noklausījāmies Valsts prezidenta uzrunu un skaistu svētku koncertu ar Ilonas Bageles un džeza orķestra “Mirāža” uzstāšanos. Jau kuro reizi secinu, cik labi, ka mūsdienās jūtama izvēles brīvība un zūd stereotipiski pieņēmumi. Piemēram, baznīca sen jau vairs nav vieta, kur viss notiek čukstus, nodurtu galvu un raudulīgi, arī valsts svētku koncerti nav tikai patriotisku dziesmu piepildīti utt. Arī šis koncerts pārsteidza ar dzirkstošām melodijām un dziesmām. Bija skaisti un pagodinoši, ka tiekam aicināti un varam būt klātesoši šādos notikumos. Kaut pasākumā bija liels skaits cilvēku, sanāca īsa saruna arī ar prezidentu un tieši tas mani uzvedināja uz pārdomām. Imants Ziedonis ir teicis tādus vārdus: “Tas ir ļoti svarīgi ‒ laiku pa laikam kļūt mazam, lai augtu liels.” Pārfrāzējot, jēga ir – patiesi “lielāks” cilvēks, svarīgāks un gudrāks, būs “mazāks” un nedižosies. Mēdz teikt, ka to, kāds esi cilvēks, nereti var spriest arī pēc tā, kā izturies pret apkopēju darbavietā, sētnieci, pret ikvienu vienkāršā darba darītāju, vai padod labdienu vai lepni aizslāj garām.

Prezidents īsajā sarunas mirklī pieminēja, ka tagad, kad tik daudzās vietās Latvijā bijis, ar tik daudziem cilvēkiem ticies, saprot, cik šķērsām var izdomāt lietas Rīgas kabinetos. Viņš atzina, ka ir gadījumi, kad esi par kaut ko it kā pārliecināts, taču, kad parunājies laukos ar vienkāršiem vīriem, saproti, viņiem ir taisnība, nevis tev. Tad jābūt drosmei pateikt, domāju nepareizi, nezināju īsto situāciju utt.

Klausījos un pēc tam domāju, cik bieži dzīvē ir situācijas, kad skaidri redzams ‒ visa ļaunuma sakne ir tieši nespēja runāt, aprunāties. Lielajos amatos esošie nenolaižas no saviem augstumiem, varbūt vienkārši baidās no cilvēkiem, varbūt jūtas paši pārgudri, izbauda varu, visatļautību un tāpēc pieņem lēmumus, neaprunājoties ar tiem, par kuriem lemj.

Novados viens otru pazīstam, valodas par to, kā kur lietas tiek kārtotas, izplatās ātri, tāpēc nevar noslēpt, ka darbinieku var atlaist, pat ar viņu neaprunājoties, telpas var atdot, pat nenoskaidrojot, kas tur notiek, amatus var mazināt un apvienot, pat nepajautājot, ko tieši darāt utt. Reizēm jau pat lēmumi ir loģiski un saprotami, taču mieles paliek, jo neesi bijis tik svarīgs, lai vispirms ar tevi parunātu. Jā, runāt ir grūti, vieglāk – ignorēt, taču tas ir abpusējs kaitējums un izrunāšanās mazina smago lēmumu. Kļūdāmies mēs visi, pat prezidents, kā izrādās, taču gudrība ir spējā atzīt to, ka ne vienmēr tikai tev ir taisnība.

Vārds ir spēcīgs, ar to var celt un gremdēt. Ar to var iedvesmot un ar to var pazudināt.

Svētku brīvdienās ar kolēģiem bijām Vidzemes apceļošanas braucienā un piestājām arī Mazsalacā. Tur uz sienas ir liela dzīves gudrība, kas ļoti iederētos, piemēram, novadu pašvaldības administrācijas ēkā. Par šo vārdu jēgu der aizdomāties arī mums katram, īpaši, ja jūtamies aizvainoti, ka esam aizmirsti no draugu vai radu puses. Un skan šie vārdi: “Lai tiktu tuvāk, Ir jāiet klāt, Nevis jāgaida šurpnākam.” Autors – Imants Ziedonis. Ģeniāli. Jo vienkārši un dzīvi.