Baiba Vahere
Šis gads latviešu literatūras vēsturē ieies kā dzejnieka Jāņa Poruka 150 gadu jubilejas gads. 11.klašu skolēni, kuri Smiltenes vidusskolā apgūst teātra mākslu, decembrī sadarbībā ar literatūras skolotāju Ivetu Krūmiņu un teātra mākslas skolotāju Aigaru Apini, novērtējot Jāņa Poruka devumu latviešu kultūrā, bija sarūpējuši pasākumu “Romantisms. Jānim Porukam 150”.
Pēc ilgāka laika tā bija pirmā neformālā kopā sanākšana klātienē. Tāpēc jo īpaši gaidīta. Skatītāji – 11. klašu skolēnu skolotāji un klasesbiedri, kas padziļināti apgūst citus mācību priekšmetus.
Daudzveidīgais Poruks
“Mēģinājumu laikā skolēniem devām lielu radošo brīvību, vēlējāmies, lai viņiem tas sagādā patiesu gandarījumu,” stāsta skolotāja Iveta Krūmiņa.
“Sabiedrībā Poruku bieži dēvē par sāpju dzejnieku, bet jaunieši šo stereotipu lauza, skatītājiem uzdāvinot ne vienu vien epizodi, kas rosināja labestīgi pasmaidīt.”
Skolotājai Ivetai Krūmiņai viens no tuvākajiem Jāņa Poruka darbiem ir “Pērļu zvejnieks”. “Studējot augstskolā, nedomāju, ka tas tik ļoti paliks sirdī. Garstāsta galvenajā varonī redzams tik daudz no paša Poruka piedzīvotā.
Rakstnieka daiļrade ir ļoti daudzveidīga. Gan literatūras stundās, gan gatavojoties šim pasākumam, iepazināmies arī ar Jāņa Poruka mazāk pazīstamiem darbiem.”
Daudzveidīgs ir arī 19. un 20.gs. mijas romantisms – gan veco pasauli noliedzošs, uz sabiedriskiem ideāliem orientēts, gan rakstnieka dvēseles un sāpju paudējs.
Kāpēc Poruks joprojām dzīvs?
Rakstnieka Jāņa Poruka lomā iejutās Tomass Alfrēds Tūcis, bet viņa sievas Ernestīnes lomā – Nora Vīvuliņa. Taču pasākuma mērķis nebija izcelt kādu vienu lomu. Tas vairāk bija vēstījums par to, ka daļiņa no tās radošās dzirksts, kas mūs Jāņa Poruka daiļradē iedvesmo joprojām, ir ikvienā cilvēkā, kurš seko sirdsbalsij, meklē savu īsto aicinājumu, mīl, viļas un reizēm arī pakrīt. Vai šādos brīžos skaļākas būs rēgu vai draugu balsis? – Tas lielā mērā atkarīgs gan no katra paša, gan no tiem, kas mums blakus.
Poruks un mūzika – tas ir vēl kāds īpašs stāsts. Jaunajā skolas zālē romantiski muzikālu noskaņu radīja Evelīna Ance Bormane un Ralfs Krūmiņš.
Jānis Poruks ir viens no pirmajiem, kurš savā daiļradē runā par mākslas sakrālo lomu cilvēces ētisko un garīgo vērtību saglabāšanā. Zīmīgi, ka tieši ieskatam viņa dzīves un daiļrades lappusēs veltīts pirmais pasākums Smiltenes vidusskolas jaunajā zālē.
Pītera Pena tēvs
“Lielā mērā šis pasākums mums bija kā ugunskristības – jaunā zāle elpo vai neelpo? – Izrādās pat ļoti labi elpo,” atzīst teātra mākslas skolotājs Aigars Apinis, kuram rīt, 31.decembrī, ir dzimšanas diena. Šis laiks viņam īpašs arī ar gatavošanos pirmizrādei “Mans tēvs – Pīters Pens!” Valmieras Drāmas teātrī. “Būšu Pītera Pena tēvs. Tā ir viena no manām grūtākajām izrādēm, kas runā par šobrīd ļoti aktuāliem jautājumiem. Būtībā tas ir stāsts par ticību, atbildību, vilšanos, vainas apziņu un pieaugšanu,” stāsta Aigars Apinis.
Aigara paša dzīves vadmotīvs: meklē pozitīvo, skaties vairāk uz savu dārziņu, nevis meklē nezāles otra dārziņā! To jaunajā gadā viņš novēl ikvienam!
Foto: Jānis Ūdris
Reklāma