Par meistariem ar lielo burtu

Aizvadītās nedēļas nogalē daudzviet Vidzemē norisinājās “Satiec savu meistaru!” pasākumi, kuru būtība ir vēstīt plašākai sabiedrībai par cilvēku, par viņa zināšanām un prasmēm, kas saglabātas un pārmantotas no paaudzes paaudzē.

Arī mūspusē interesentiem bija iespēja doties pie dažādu arodu pārstāvjiem, lai iemācītos kaut ko jaunu vai atsvaidzinātu jau piemirstas zināšanas. Par to, ka šādi pasākumi ir aktuāli un uzrunā sabiedrību, liecina fakts, ka uz vairākām meistarklasēm, kur bija paredzēts konkrēts dalībnieku skaits, vietas tika rezervētas ātri vien.

Ne tikai šādi pasākumi, bet arī visdažādākās interešu grupas arī ikdienā sekmē to, lai roku darba izstrādājumi no modes neiziet. Kamēr ir meistari ar šādām prasmēm, viņi cer, ka būs arī mācekļi, kuriem šīs zināšanas nodot.

Priecājos, ka joprojām darbojas lietišķās mākslas pulciņi, kurus apmeklē un ar interesi iesaistās arī jaunākā paaudze. Vai nav jauki, ka bērni un jaunieši apmeklē aušanas, šūšanas vai kādu citu pulciņu? Tā vietā, lai noliktu skolas somu un rokas stieptu pēc viedtālruņa, ir bērni, kuri pēc skolas dodas pie sava meistara, lai apgūtu ko jaunu un saturīgi pavadītu laiku. Tikai no malas rokdarbi šķiet kaut kas vienkāršs un pašsaprotams. Man pat grūti iztēloties, cik laika man prasītu noadīt rakstainu dūraiņu pāri, kur, metot valdziņu pie valdziņa, talkā jāņem liela pacietība un uzmanība, lai galu galā ieraudzītu apmierinošu rezultātu.

Skolā teju visi esam mācījušies adīšanu, tamborēšanu, šūšanu un ko tik vēl ne. Bet, kad jāapsēžas ar adatu vai tamboradatu, lai kaut ko uztapinātu, nemaz tik vienkārši tā lieta neiet. Nupat bērnam stundās bija jādarbojas ar dziju un tamboradatu. Man pašai radās interese, nu jāpamēģina notamborēt kāds šalles gabals, jo kādreiz taču mācēju. Paņemu rokās tamboradatu un dziju, – ne nieka nesanāk, jo nekas tāds nav darīts kopš skolas laikiem. Nu tad slēdzu iekšā “YouTubi” un meklēju tamborēšanas pamācības video. Ir, sanāk! Ja kāds parāda priekšā, tad pirksti jau zina, kas jādara.

Nereti uzdotu jautājumu saviem intervējamajiem, kāds ir jūsu hobijs, vaļasprieks? Visbiežāk esmu dzirdējusi atbildi – dažādi rokdarbi, kulinārija, ceļošana. Kad saņemu atbildi – man hobiju nav, ir tikai pamatdarbs, tas vienmēr izbrīna, kā var nebūt kāds hobijs, kas aizrauj un padodas. Tikmēr amatnieki un rokdarbnieki pamanās ar savu darbu pelnīt iztiku. Taču ne vienmēr meistaru roku darbs tiek adekvāti novērtēts naudas izteiksmē, bet tas jau ir cits stāsts.

Varu vien apbrīnot daudzu amatnieku un rokdarbnieku meistarību, aizrautību un entuziasmu, ar kādu viņi ķeras klāt saviem darbiem. Viens no šādiem meistariem ir rotkalis Daumants Kalniņš, kura vārds daudziem nav svešs. Par savu izpētes un eksperimentu objektu meistars izvēlējies seno rotkaļu darbu un labprāt dalās zināšanās un pieredzē eksperimentālās arheoloģijas darbnīcā “Seno rotu kalve” Cēsīs. Viņš cenšas parādīt rotas to senajā spožumā un greznībā, atspoguļojot latviešu tautas kultūras mantojumu. Esmu viesojoties rotu kalvē vairākkārt, tur vienmēr atklājot ko jaunu gan par rotu darināšanas procesu, gan seno bronzas un sudraba rotu nozīmi un valkāšanas tradīcijām, jo īsts meistars par savu sirdslietu var stāstīt un stāstīt, un apmeklētāji klausās pavērtu muti.