Itin bieži nācies dzirdēt žēlošanos un vaimanas par to, ka mums Valkā nekas nenotiek. Dzīve rit vienmuļa un pelēka kā duļķains novadgrāvis. Darba vietu maz vai nav nemaz, novada domē strādā tikai muļķi, kas neko nejēdz. Turklāt lielākais “noziegums” ir tas, ka viņi piedevām saņem astronomiski lielas algas. Pilsētā nav vietas, kur atpūsties. Vārdu sakot – nav nekā. Tukšums un baiss klusums. Pēc šādām sarunām jūtos kā iztukšota un ar negatīvu enerģiju piesūcies melns lietus mākonis. Agrāk šai vaimanātāju armijai mēdzu vēl iebilst, oponēt un pierādīt. Tad atmetu ar roku, sakot, ja cilvēks grib savu dzīvi nodzīvot, vienmēr un visur saskatot tikai slikto, tad tā ir viņa izvēle, nevis manējā. Šiem vaimanātājiem nekad nav labi – ne tie pasākumi notiek un, ja notiek, tad tie ir tik neinteresanti un neizdevušies, ka nav bijis vērts pat izkustēties no savas migas. Dzīvē pierādījies, ka šādi cilvēki ir lielākie kritizētāji. Paši nepakustinās mazo pirkstiņu kopējās lietas labā, bet citus nokritizēs un nomētās ar akmeņiem. Bērnībā man mācīja, ka ir slikti smieties un aprunāt citus cilvēkus, vētīt viņu dzīves. Daudz tikumiskāk ir sniegt atbalstu, palīdzēt, uzklausīt un gadījumā, ja ir viedokļu atšķirības, mēģināt to izprast un pieņemt. Taču mēs – valcēnieši – lielākoties tikai kritizējam, nevis lepojamies ar to, kas ir! Uz šādām ne tik priecīgām pārdomām mani uzvedināja dzirdētais par aizvadītajā sestdienā notikušo Lielo labdarības robežtirgu. Aprunājoties ar iebraucējiem un tirgotājiem, visi bija patīkami pārsteigti par pasākuma vērienību un un daudzveidību, pircēju ieinteresētību un pirktspēju, bet kāda daļa vietējo kārtējo reizi “smilkstēja” par to, cik viss bija slikti. Kas tad, ja ne mēs paši celsim savu dzimto vietu godā un saulītē? To derētu gan reizēm atcerēties.
