Smiltenes novada skursteņslaucītāji iznes Latvijas vārdu festivālā Itālijā

No piedzīvojumiem bagāta ceļojuma šonedēļ mājās atgriezies skursteņslaucītājs, trapenietis Raitis Zariņš ar saviem komandas biedriem. Nupat viņi bijuši skursteņslaucītāju festivālā Itālijā (The International Meeting of Chimney Sweeps). Ko viņš tur darījis, Raitis ir gatavs atklāt arī “Ziemeļlatvijas” lasītājiem.

Šāds skursteņslaucītāju saiets tradicionāli katru gadu notiek Ziemeļitālijas pilsētā Santa Maria Maggiore. Šajā gadā tas norisinājās piecas dienas – no 31. augusta līdz 4. septembrim.

Latviju šogad saietā pārstāvēja četri mūspuses skursteņslaucītāji – Latvijas Amatniecības kameras skursteņslauķu amata meistars, trapenietis Raitis Zariņš kopā ar trim amata brāļiem – Agri Plešu, Mārtiņu Larionovu, Aivaru Reisonu –, kuri principā arī ikdienā kopā strādā. Savulaik viņš pats tos arī apmācījis, divi no viņiem šobrīd jau ir amata meistari, bet viens zeļļa amatā. Līdz ar to uz saietu devās kā komanda, līdzi ņemot arī savas otrās pusītes.

Pirmoreiz skursteņslaucītāju saietā R. Zariņš piedalījies 2011. gadā. Tad šim pasākumam apritēja 30 gadu jubileja. “Šo gadu laikā skursteņslaucītāju saietā esmu bijis piecas reizes. Šogad šim pasākumam apritēja 40. jubileja, jo divus gadus pasākums izpalika kovidpandēmijas dēļ. Šogad saiets tika atzīmēts gana iespaidīgi un ievērojami. Tā ir tāda īpaša kopības sajūta, pārstāvot savu profesiju, jo šeit pulcējas skursteņslaucītāji no visas pasaules – gan no Kanādas, Amerikas, gan Austrālijas, Japānas, visus nemaz nenosaukt. Protams, tur tika pārstāvētas arī Baltijas valstis,” viņš stāsta un atklāj, ka pasaulē skursteņslaucītāju formas praktiski ir vienādas. Ikdienā tas ir darba tērps, svētkiem – parādes forma, kas mazliet atšķiras no ikdienā lietotās, ir greznāka. Vēsturiski skursteņslaucītāja amats ir radies Ziemeļitālijā, mazliet vēlāk tas parādījās Vācijā un Šveicē.

“Katrai kopā sanākšanas reizei ir kāds mērķis, ideja. Proti, agrākos laikos bērni ņemti palīgos darīt šo darbu, tādēļ ka viņiem kā mazākiem un spriganākiem bijis vieglāk piekļūt dūmvadiem. Skursteņslaucītāju saiets Itālijā radies ar domu, ka skursteņslaucītāji savā veidā atvainojas bērniem par to, ka senos laikos viņiem nācies veikt šo darbiņu, tīrot apkures iekārtas vai skursteņus. Tāpēc vienmēr pasākuma laikā bērniem tiek dalītas konfektes un dažādi našķi,” interesantu faktu atklāj R. Zariņš.

Tradicionālās parādes laikā pa Santa Maria Maggiore ielām dodas vairāk nekā tūkstoš skursteņslauķu, kas ir no visas pasaules un ir sadalīti grupās pa valstīm, viņi iet pa ciematu, tērpušies formās un nesot savus instrumentus. Ierasts, ka parādi pavada muzikālas un folkloriskas grupas, kas izdaiļo un paspilgtina pasākuma norisi. Ik gadu parādi vēro tūkstošiem skatītāju.

“Gandarījums un lepnums. Ir foršas sajūtas pārstāvēt Latviju ārpus valsts robežām. Kad tu ej trīs stundu garā parādē pa Ziemeļitālijas ieliņām, cilvēki priecājas un gavilē, tādā veidā pauzdami cieņu pret profesiju, ir patīkami apzināties, ka tavu darbu kāds novērtē. Tas uzlādē iekšējās baterijas, dod spēku un motivāciju turpināt iesākto ceļu savā profesijā,” akcentē Smiltenes novadā atpazīstamais skursteņslaucītājs.

Iepriekšējo gadu iespaidi ir emocionāli neizdzēšami, arī šogad pozitīvu iespaidu ir ļoti daudz. “Itālija pati par sevi ir zeme, kurā iespaidi vienmēr ir spilgti. Braucot pa Itāliju, kā pilsētiņas, tā lauki, katra vietiņa ir tā vērta, lai to apjūsmotu. Bijām saplānojuši došanos uz saietu tā, lai būtu dažas dienas arī atpūtas baudīšanai. Publiskie pasākumi, delegāciju tikšanās, fotografēšanās, parāde un viss pārējais ir ļoti skaisti, bet tas viss prasa arī nelielu saspringumu – visu laiku jābūt formā gan tiešā gan pārnestā nozīmē. Karstā laikā būt melnā formā, ar cilindru galvā, tas ir sava veida izaicinājums. Jā, septembra pirmajā pusē tur pamatīgi cepināja, tāpēc priecājāmies, ka mums bija dažas dienas, kuras veltījām vairāk savam priekam, individuālam ekskursiju plānam. Katru reizi atklājam kaut ko jaunu, šoreiz tas bija Komo ezers, kas atrodas Lombardijas reģionā, valsts ziemeļdaļā, tur tiešām paveras iespaidīga Alpu ainava,” ceļojuma iespaidos dalās R. Zariņš.

Satiekot kolēģus, apmainoties pieredzē, viņam ir arī savs redzējums par to, kā skursteņslaucītāja profesija izskatās pasaules līmenī. “Ja godīgi, tad mūsu valstī skursteņslaucītāju, ja tā tēlaini var izteikties, var salīdzināt ar melno zirdziņu, balto avi vai balto zvirbuli. Valsts atbalsta mums nav nekāda, ir tikai nebeidzamas likumu maiņas, kurās nav ierakstīts vārds skursteņslaucītājs. Agrāk bija norādīts, ka skursteņslaucītājs tīra skursteņus un viņš ir tiesīgs to darīt, bet tagad likumā tāda punkta nav. Līdz ar to uz visa kopējā pasaules līmeņa mēs jūtamies kā “outsaideri”, jo, piemēram, kaimiņos Igaunijā, šis ir pacelts valsts līmenī, jo ir izpētīts, ka pie laba skursteņslaucītāja darba izpildes tajos apgabalos, kur viņi strādājuši, dzīvojamajos namos un citos objektos samazinās ugunsgrēku izcelšanās skaits pat 30–40%. Vācijā ir vēl stingrāki likumi. Ja iedzīvotājs vienreiz, otrreiz ir saņēmis brīdinājumu, ka jābūt iztīrītām apkures iekārtām, bet nav sagaidījis skursteņslaucītāju, tad trešoreiz vienkārši tiek atslēgtas gāzes un citas ierīces, tiek uzliktas plombas uz apkures ierīcēm, kamēr tās nav iztīrītas, pārbaudītas, kamēr netiek gūts pozitīvs vērtējums, ka ar tām droši var darboties,” viņš norāda.

Apkures sezona vairs nav aiz kalniem, tāpēc Raitis tiek iztaujāts, cik spraigs un sasprings ir viņa darba grafiks šobrīd, kur un kādi pirmie uzdevumi tiks veikti pēc atgriešanās ierastajā ikdienas dzīvē. “Līdz apkures sezonai nemaz vairs nav tālu. Skaidrs, ka daudzi vēl nav paguvuši iztīrīt skursteni un apkures ierīces, meklē meistarus, kas to varētu izdarīt. Katrā ziņā darba man netrūkst. Pakalpojumus sniedzam visā Vidzemē, taču visbiežāk dodamies pie klientiem Smiltenes un Alūksnes novados,” tā R. Zariņš.