Seniore apgūst datorprasmes un slavē Valkas bibliotēku

“Ja vajadzēs, nekaunēšos uzrāpot pa kāpnēm, bet turpināšu apgūt datorprasmes,” apņēmīgi saka 76 gadus vecā valcēniete Vija Sidorova. 

Lai gan pensionāre ikdienā jau lieto datoru, savā internetbankā veicot rēķinu apmaksu, viņa pēc Valkas novada Centrālās bibliotēkas aicinājuma pieteikties mācībām, ko izlasījusi vietējā laikrakstā “Ziemeļlatvija”, nolēma izmantot šo senioriem sniegto vienreizējo iespēju nesēdēt mājās, bet doties apgūt jaunas zināšanas.

Ar Vijas kundzi tiekamies viņas saulainajā un mājīgajā dzīvoklītī, kur viesistabā uz rakstāmgalda dēli Juris un Igors mammai uzstādījuši datoru. Brīnos, ka, to ieslēdzot, uz ekrāna parādās ļoti kvalitatīvs attēls. Lai rūpētos par mammas redzi, kā datora monitors tiek izmantots bijušais televizora ekrāns. Jāatzīst, mūsu saruna nebija tikai par iegūtajām datorprasmēm, bet arī par aizvadītajiem dzīves gadiem, lietām, kas sagādā prieku, un notikumiem Valkā.

Sarunas sākumā Vijas kundze atklāj, ka izaugusi sešu bērnu ģimenē un Valkā viņa dzīvo jau kopš 1962. gada. Kā jauna meitene strādājusi Valkas dārzniecībā, pasta nodaļā kā pastniece un arī šūšanas uzņēmumā “Sarkanais rīts”. Pēdējā darba vieta, no kuras viņa 2003. gadā devusies pensijā, bija tagadējās “SEB bankas” Valkas nodaļa. Tur viņa 25 gadus nostrādāja bankas kasē. Deviņdesmito gadu beigās Vija darba vajadzībām apguva pirmās iemaņas datorprasmēs, bet, kā pati uzskata, pavisam nedaudz. Taču ar to pietika, lai nebaidītos datoru lietot arī mājās, galvenokārt rēķinu apmaksai. Esot pelnītā atpūtā, atlicis vairāk laika sev un lietām, kas sagādā prieku, – grāmatu lasīšanai un dziedāšanai vietējā senioru korī “Dziesmu rota”. Jāteic gan, ka Vijas kundze Valkas korī “Tālava” sākusi dziedāt jau 1962. gadā un dziedājusi līdz 1970. gadam. Par to liecina bagātīgais fotogrāfiju klāsts. Viņa tās nolēmusi aiznest uz bibliotēku Janai Čākurei, kura nodarbojas ar novadpētniecības materiālu izpēti un interesantu izstāžu veidošanu. Diemžēl pēc pandēmijas Vijas kundze neatsāka kora mēģinājumu apmeklēšanu, jo piemeklējušas ķibeles ar kājām. Tas nozīmē, ka ir problēmas ar uzkāpšanu un nokāpšanu pa kāpnēm, iekāpšanu autobusā tajās reizēs, kad koris dodas izbraucienos. Jautāju – kā ar bibliotēku? Lai tur nokļūtu, arī ir jākāpj otrajā stāvā.

“Aizejot pensijā, vairāk sāku lasīt grāmatas. Līdz tam man pietika ar žurnālu un laikrakstu izlasīšanu. Sāku regulāri apmeklēt bibliotēku, bet tad parādījās problēmas ar gūžām, tāpēc kādu laiku mazāk gāju uz bibliotēku. Taču bibliotēkas darbinieces ir tik sirsnīgas, ka, satiekoties uz ielas, vienmēr apjautājas par veselību. Zinot manas veselības problēmas, darbinieces piedāvāja grāmatas nonest līdz pirmā stāva lasītavai. Darbinieces ir ar mieru grāmatas atnest pat līdz mājām. Taču es atteicos no šīm iespējām, jo radās arī redzes problēmas. Kādu laiku neapmeklēju savu bibliotēku, bet darbinieces mani pašas uzmeklēja. Pēc dabas esmu kautrīgs cilvēks. Domāju, nu ko es uzbāzīšos? Zinu, ka, iespējams, dzīvē ir bijis, kad vajag pateikt kādu stingrāku vārdu, bet izvēlos paklusēt. Tāda nu ir mana daba,” atzīst Vijas kundze. Taču viņa tik ļoti priecājas, ka šopavasar saņēmusi ielūgumu uz Valkas bibliotēkas 100 gadu svinībām, kas notika mūzikas skolā. Uz svinībām aizgājusi un joprojām par svētkiem priecājas. “Man ļoti patīk bibliotēkas vadītāja Līga Tetere. Jauna meitene, bet cik viņai tekoša valoda un cik labi viņa izstāstīja bibliotēkas vēsturi pa desmitgadēm! Tas bija ļoti interesanti. Visus tos cilvēkus, kas agrāk bibliotēkā strādājuši, pazinu. Pēc tam pie sevis nodomāju, ka ir jāatsāk lasīšana un  iešana uz bibliotēku. Tad mūsu pašu “Ziemeļlatvijā” izlasīju par datorkursiem. Dienā, kad izlēmu pieteikties, pastaigā devos nedaudz vēlāk nekā ierasts, jo bibliotēka darbu sāk no pulksten 10. Izejot savu ikdienas maršrutu, pie bibliotēkas durvīm pienācu pirms pulksten 10, bet tur jau mani sagaidīja Jana, kuru satiku pa ceļam. Pirmajā stāvā satikos ar kursu pasniedzēju Aiju Rudīti, kura visu saprotami izstāstīja, piefiksēja, ko protu un ko neprotu, un tā arī pieteicos šiem kursiem. Pie sevis spriedu – kāpēc gan nevarētu papildināt savas zināšanas? 24. maijā sākās mācības. Varu teikt tiešām lielu paldies pasniedzējām, bibliotēkas darbiniecēm Aijai Rudītei un Diānai Grasei. Brīnišķīgas skolotājas! Viņas mums – astoņiem senioriem – visu tik saprotami izskaidroja. Var teikt, ar kausiņu zināšanas mutē ielēja,” savas pasniedzējas slavē Vijas kundze. Tāpat viņa priecājas, ka kursus apmeklējusi “forša kompānija” –  visi sadraudzējušies, kopīgi sirsnīgi nosvinējuši apliecību saņemšanu. Mācību dienās jaunas zināšanas seniori apguva četras stundas, bet kopumā  mācījušies 21 stundu.

“Lai nokļūtu uz mācībām, pat kāpu pa kāpnēm uz otro stāvu. Sacīju – ja vajadzēs, rāpošu, bet iešu. Kursu noslēgumā Aija jautāja, vai nāksim arī vēl uz nākamajām mācībām. Protams, ka iešu!” apņēmīgi teic pensionāre. Viņa uzsver, ka ļoti svarīgi bija noklausīties par pašlaik Latvijā tik izplatīto krāpniecību interneta vidē. Lai saņemtu apliecību par neformālās programmas apguvi, senioriem bija jānokārto eksāmens testa veidā, kur bija jāatbild uz vairākiem jautājumiem, tostarp visnotaļ piņķerīgiem. Mūsu tikšanās reizē pensionāre rāda glītā rokrakstā veiktos mācību pierakstus īpaši iekārtotā burtnīcā un eksāmena testa jautājumus. Tik tiešām jāteic, ka mācības bijušas nopietnas un ikdienas dzīvē noderīgas. Lai brīdinātu savus draugus un paziņas par krāpniecību internetā, stāstot par šīm lietām,Vijas kundze izmanto iegūtās zināšanas un min piemērus no dzīves. Pēc kursiem divi paziņas interesējušies – kā Vijas kundze zinājusi par šiem datorkursiem?

Viņa atbildējusi, ka “Ziemeļlatviju” vajag lasīt! Vijas kundze vietējo laikrakstu no pirmās līdz pēdējai lapai lasa daudzus jo daudzus gadus. Viņai interesē pilnīgi viss – arī ielu intervija, sporta ziņas un ne tikai notikumi Valkas, bet arī Smiltenes novadā. Katru reizi, izlasot ielu intervijas jautājumu, Vijas kundze klusībā sev atbild un tad izlasa, ko teicis žurnālista intervējamais cilvēks. Seniores abi dēli ir mācījušies Valkā, bet pēc tam devušies prom no mājām iegūt militāro augstāko izglītību. Taču dēlu skolas biedri dzīvo Valkā, tāpēc Vijas kundze interesējas par sportu, īpaši par badmintonu un tā treneriem.

“Izlasu kārtējo laikraksta numuru un sev pasaku –  malači, “Ziemeļlatvija”, ka uzdrīkstas rakstīt par asām un aktuālām tēmām,” laikrakstu slavē ilggadējā lasītāja.

Uz jautājumu, vai dēli, kuri ar ģimenēm dzīvo Rīgā un Liepājā, neaicina mammu dzīvot pie sevis, Vijas kundze atzīst, ka aicina, bet viņa nolēmusi viena dzīvot tik ilgi, kamēr pati par sevi var parūpēties. Viņa ir no tām vīramātēm, kura uzskata, ka dēlu ģimeņu dzīvē nav jāiejaucas un ka bērniem jādzīvo atsevišķi no saviem vecākiem. Vijas kundze atklāj, ka kādā ciemošanās reizē vedekla teikusi, ka daudz ko gribētu iemācīties no savas vīramātes, piemēram, mutes turēšanu. 

Sarunas nobeigumā pensionāre atzīst, ka gribētos, lai veselība būtu daudz labāka, bet esošo situāciju pieņem bez liekas kurnēšanas un likteņa vainošanas visās dzīves likstās. Vijas kundze uzskata, ka dzīvo labi, jo saņem pietiekami lielu pensiju, lai sevi kādreiz palutinātu ar kaut ko garšīgu. Arī dēlu ģimenes, kurās aug Vijas kundzes septiņi mazbērni, rūpējas par mammīti un regulāri brauc ciemos.

“Mazbērni grib, lai man būtu tas jaunais, modernais skārienjutīgais telefons, lai mēs varētu sarunāties, redzot cits citu. Viņiem saku, ka man ir jūsu fotogrāfijas acu priekšā. Katru vakaru novēlu viņiem ar labu nakti. Pagaidām vēl turos pretim un lietoju savu veco labo podziņtelefonu,” smejas pensionāre.