Ziemellatvija.lv
Alūksnes novadā ir tāda īpaša vieta, ko sauc par Apukalnu. Vietas nosaukums gan tiek lietots dažādās formās, piemēram, Apukalns, Apekalns, Opekalns un Opukols.
“Vienmēr jau risinās diskusija, kā tad ir pareizāk. Ir tā, ka vietas nosaukumu pareizi būtu teikt Apukalns, jo malēniešu izloksnē tas skan “opukols” un literāti pārveidojot – Apukalns. Bet baznīcu un draudzi mēs tomēr saucam tajā vārdā, kā tā ir nosaukta bijusi – Opekalna baznīca un Opekalna draudze. Tas “ope” no vāciskā nosaukuma palicis. Ernsts Gliks savos aprakstos šo vietu ir saucis Opoka. Teika arī stāsta, ka šai vietai nosaukums radies no tā, ka šeit bijis liels kalns un agrāk pār šo kalnu gājis ceļš. Kad zemnieki veduši savus vezumus, tad vienmēr zirdziņš bijis jāmudina: opā, opā, opā! Un tāpēc sauca par Opoku,” stāsta Jaunlaicenes muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja Evita Zeile.
Izrādās, Opekalna evaņģēliski luteriskā baznīca ir slavena ar to, ka tā ir uzcelta visaugstāk virs jūras līmeņa Latvijā. “235 metrus virs jūras līmeņa mēs tagad atrodamies. Salīdzinot ar Rīgu, ar Rīgas Pētera baznīcu, baznīca plus Pētergailis plus 100 metri – un tad stāvat jūs. Rīga sen būs zem ūdens, bet mēs šeit visi kalna galā sēdēsim un vēl plus tornī var uzkāpt,” joko Evita.
Kad apmeklējam Opukalna baznīcu, diena nav no tām siltākajām. Kad ieejam baznīcā, vietējā gide saka, ka nu varam sajusties tā, kā bija tajā laikā, kad zemnieki brauca uz baznīcu. “Mēs varbūt, no šodienas viedokļa skatoties, domājam, kāpēc gan baznīcā nav apkures. Bet padomājam, kādi tad tie zemnieki brauca uz to baznīcu. Ziemas laikā viņiem bija jābrauc ar zirdziņu tāls ceļš, ne kilometrs, ne divi, bet noteikti vairāk, jo Opekalna draudzes teritoriju varētu rēķināt apmēram 70 kilometru garumā. Viņi bija satuntuļojušies divos kažokos, sasegušies ar segām, sasējušies ar lakatiem un tādi paši ienāca baznīcā. Nez kāda gan garderobe viņiem būtu vajadzīga, ja šeit būtu ļoti silts. Tāds tas mans secinājums, kāpēc baznīcās nerīkoja krāsnis un apkuri,” skaidro E. Zeile.
Zināms, ka agrāk baznīcās vīrieši sēdēja vienā pusē, bet sievietes otrā pusē. Zināms, ka teiciens “pa kreisi” no tā arī radies, ka vīrieši sēdēja labajā pusē un skatījās uz sievietēm – pa kreisi. Bet Opekalna baznīcā to var noskaidrot vēl pēc kādas pazīmes – labajā pusē pie soliem ir nagliņas, kas domātas vīru cepurēm.
Ideja pieder Glikam
Ideja Opekalnā celt baznīcu radās Ernstam Glikam. “Tas bija 1684.gads, kad Ernsts Gliks rakstīja, ka šeit ir jābūt baznīcai, jo zemniekiem ir pārāk tālu braukt uz Alūksnes baznīcu. Visa lielā Alūksnes draudze tika sadalīta tādās kā trīs lielās daļās: Alūksnes, Apukalna un Zeltiņu draudze. Pēc Glika rakstiem var secināt, ka šeit tika atvesta no Alūksnes vecā koka baznīca. 1700. gadā, kad sākās Ziemeļu karš, šī koka baznīca nodega. Šajā pusē Ziemeļu karš atnesa ļoti lielus postījumus. Varbūt esat lasījuši Šeremetjeva slaveno teicienu, ka trīs dienas var jāt, neredzēs nevienu, nedzirdēs ne suni rejam, ne govi maujam, ka nebūs nevienas dzīves dvēseles. Tā arī bija, šeit palika ļoti maz iedzīvotāju. Kas netika nogalināti, tie tika aizvesti gūstā,” stāsta E. Zeile.
Jaunu baznīcu šeit uzcēla 1729.gadā no tādiem materiāliem, kādi bija pieejami, jo atkopšanās pēc kara bija ilga. Baznīcai jau drīz bija nepieciešams remonts. “Tika nolemts celt jaunu mūra baznīcu. Tās celtniecība ilga no 1774. līdz 1779. gadam, kad tā tika iesvētīta. Būvniecība tika uzticēta Jaunlaicenes muižas baronam Volfam. Protams, to veica zemnieki klaušu kārtībā un tā tika celta uz Jaunlaicenes muižas zemes. Un baznīcu, kāda tā toreiz tika celta, pašos pamatos tādu redzam arī šodien. Protams, veikti dažādi remonti, bet ļoti krasas izmaiņas šeit nav veiktas. Ir nomainīts jumts, vecais koka tornītis uz jaunu mūra tornīti. Pēdējā izmaiņa – baznīcai ir atkal sarkans dakstiņu jumts. Bet pašos pamatos iekšpusē mēs redzam baznīcu tādu, kāda tā bija. 17. gadsimta beigas, kad tika nolemts šeit veidot baznīcu un vēlāk draudzi, bija laiks, kad pagānu vidū bija jāievieš kristietība. Tā bija ļoti smaga cīņa, kurā tika pielietota gan pātaga, gan burkāns. Zemnieki tika sodīti par nenākšanu baznīcā, par savu mirušo neapglabāšanu kopējā kapsētā. Kad tas nelīdzēja, tad saprata, ka ir jādod kādas atlaides zemniekiem. Tāpat tajā laikā bija smaga cīņa ar alkoholismu. To var redzēt pēc 17. gadsimta beigās izdotajiem baznīcas likumiem. Tika noteikti ļoti bargi sodi, ja kāds dzēris bija atnācis uz baznīcu. Kā jau visur, netālu no baznīcas bija krogs. Pirms iešanas uz baznīcu krogā dzērienus bija aizliegts pirkt,” stāsta gide.
Pirmā skola zemnieku bērniem
Oficiāli draudze Opekalnā tika nodibināta tikai 1731. gadā. Līdz tam šeit draudzē kalpoja vai nu Alūksnes mācītājs, vai kalpoja skolotājs. “1684. gadā, būvējot šeit baznīcu, veidojot kapsētu, tika uzcelta arī pirmā skola zemnieku bērniem. Tajā gadā gan šajā zemnieku skolā varēja mācīties kādi 10–12 bērni. Ja Opekalna draudzes teritorijā ietilpa aptuveni 11 muižas, no katras viens bērns drīkstēja iet šajā skolā, jo kungus droši vien neinteresēja izglītoti zemnieki. Bet nu kāds zemnieku bērns bija jāsūta, lai būtu atkal tālāk skolotāji, rakstveži,” piebilst gide.
1731. gadā tika iecelts pirmais mācītājs, kas bija vācietis, un līdz pat 1920. gadam kalpoja tikai vācu mācītāji.
“1774. gadā latviešu draudzē bija 4300 dvēseļu, bija arī igauņu draudze. 1623 prata lasīt. 19. gadsimta beigās uz 11 000 iedzīvotāju draudzē bija 8000 locekļu, 1839. gadā – 3160, 1974. gadā – ap 200 locekļiem,” stāsta E. Zeile un piebilst, ka mūsdienās draudze turpina darboties un tajā ir ap 60–80 locekļiem. Reizi vai divas mēnesī notiek dievkalpojumi.
Baznīcā ir saglabājies oriģinālais altāris, kancele un ērģeles, kas ir iekļauti valsts mākslas pieminekļu sarakstā. Altāris ir būvēts 1774. gadā, ērģeles – 1860. gadā, kancele – 18. gadsimta otrajā pusē. Savukārt baznīcas tornī ir zvans, kas bronzā liets 1799. gadā. Interesanti, ka Opekalna baznīcas tornis ir Strūves ģeodēziskā loka punkts “Oppekaln”.
— Pārsla Konrāde
Reklāma