Anita Anitīna* * * Apseglot rumaku mežonīgo, Kam krēpēs mīt brīvi vēji, Ledus tuksnesī uguni kurt – Vai reiz jau to nemācēji? Asu nātri vērst smaržīgā ziedā, Pogas caurumā iespraust dzīvi… Saki, vai Tu to negribēji? Nu raugies caur pieri spīvi. Rumaks ir projām, nometot seglus, Uguns liesma stingusi ledū, Putnam aprāvusies tik priecīgā dziesma, Ziedi sakalst un bites nedūc… Kas notika? Kas Tev sasēja rokas, Kas ļaunu nobūra sirdi? Mežonīgs rumaks neprātā auļo… Vai Tu soļu dipoņu dzirdi? Nekas vēl nav zaudēts – ķeries tam krēpēs Un auļo tāpat, bez segliem. Zem pakaviem uguns dzirksteles šķilsies, Dzims uguns starp stingstošiem lediem. Un atkal saplauks ziedos tik skaistosNātres, kas asi dzēla. Pogas caurumā lepni šūposies dzīve, Vējš neganti smiesies sejā. Tu sajutīsi, ka krūtis vēl elpo, Ka sirds pukst kā senāk – strauji, Pat ja vien tikai aiz apvāršņa dzirdami Tava rumaka auļi.
