Darbs izdodas, ja to dara no sirds. Turklāt, ja darāmais aizrauj un cilvēki saredz tam jēgu, pazūd šaura privātīpašnieka attieksme un rūp arī tas, kas notiek tālāk par savas mājas pagalmu. To uzskatāmi apliecinājuši vairāki desmiti strencēniešu. Viņu pilsētā, Miera un Parka ielas krustojumā, ir kāda vieta – pilsētai piederoša zeme, kur savulaik tuvējo privātmāju iedzīvotāji rīkoja sporta mačus, rotaļājās bērni, bet vakaros pastaigājās romantiski noskaņoti pārīši. Vietējie šo vietu Strenčupītes krastā joprojām sauc par birzīti, kaut tagad blakus bērziem tur iesakņojušies skujkoki un krūmi. Nu jau var teikt, – bija saauguši. Tuvējo privātmāju iedzīvotāji atlocījuši piedurknes, lai birzītē atkal būtu tikpat skaisti kā senāk un varbūt pat vēl labāk. Kopā ar atbalstītājiem ir tapis projekts “Sūnu ciema atpūtas parks” un iesniegts konkursā, cerot uz naudu savu mērķu īstenošanai. Strencēnieši atkal vēlas birzītē ierīkot sporta laukumus, grib, lai tur varētu rotaļāties un šūpoties viņu bērni. Sākums tam visam bija Lielās talkas diena. Tik daudz ļaužu kā birzītē nekur citur todien Strenčos nemanīju. Te strādāja bērni, jaunieši, vidējā paaudze un pensionāri. Vīri zāģēja kokus, sievietes un bērni nesa zarus uz ugunskuru. Kopā strādāja ģimenes pat trijās paaudzēs. Agrākie jaunieši, kuru pirmo mīlestību, priekus un bēdas kā mēmi aculiecinieki vērojuši birzītes bērzi, nu jau ir pensionāri. Tagad talkā kopā ar vecākiem strādāja viņu bērnu bērni. Mazajiem viss vēl ir priekšā, un viss ir arī viņu rokās. Arī tas, kādai būt vietai, kurā dzīvojam. Mēs katrs spējam to ietekmēt.
