Saeimas deputāte Ilze Vergina: Panākums ir gandarījums par kopīgi paveiktu darbu

Smiltene ir Ilzes Verginas tēva dzimtā vieta, un šo pilsētu arī viņa, kaut dzimusi Dzērbenē, sauc par savējo. Te dzīvots visilgāk, šeit viņas dzīvē ienākušas tik daudzas krāsas un piedzīvots visvairāk. Katram radošam cilvēkam ir kāda vieta, kur, runājot tēlaini, domām un idejām izauguši spārni. Ilzei Verginai tā ir Smiltene.

Bet dziļi sirdī, līdzīgi daudziem latviešiem, viņā mājo savi “Straumēni”. Tajos, līdzīgi kā Edvarta Virzas darbos, labklājība izaug no grūta darba, savējos atpazīst pēc godaprāta un pēc vērtībām, uz kurām turas arī mūsu šodienas dzīve, kaut daudzi to neaptver.

-Ar kādām pārdomām, atziņām un iecerēm jums atnācis jaunais 2023. gads? Kāda ir jūsu šā gada apņemšanās?

-Tas, ko pamanīju gadu mijā, ļoti daudzi cilvēki gan sociālajos tīklos, gan cits citu apsveicot, retāk vēlēja viens otram laimi, bet vairāk runāja par citām vērtībām. Par to, lai ir mierīgas debesis, lai laba veselība. Biežāk tika piesauktas pamatvērtības. Sagaidot 2022. gadu, lai arī pasaulē bija pandēmija, dzīve izskatījās pavisam citāda, nekā pēc Krievijas armijas iebrukuma Ukrainā. Tas arī ļoti izmainījis cilvēku domas un atziņas. Tā gribas cerēt, ka mēs patiesi esam apzinājušies šīs dzīves patiesās vērtības.

Man nav vairs gada apņemšanās. Laikam esmu laukā no šās mirkļa sajūsmas. Negribas vairs mānīt ne sevi, ne citus. Manas apņemšanās vairāk saistītas ar darbu ilgākā laika posmā.

-Smiltenes vidusskola pirms šā mācību gada sākuma ieguva 3. vietu skatē “Gada labākā būve Latvijā 2021” – nominācijā “Pārbūve”. Ievērojami uzlabota skolas materiālā bāze. Uzbūvētas jaunas kopmītnes. Varētu uzelpot, izbaudīt paveikto, bet jums jau atkal pilna galva jaunām idejām. Kā pieņēmāt lēmumu – kandidēt Saeimas vēlēšanās?

-Izglītība ļoti cieši saistīta ar zinātni. Un katrā zinātniskā darbā pētniekam jānosaka objekts un priekšmets. Objekts – tā šobrīd ir mūsu skaistā, renovētā skola, bet tajā pašā laikā ļoti svarīgi ir arī tas, ko tajā visi kopā varam paveikt. Tēlaini izsakoties, to var nosaukt par skolas skaņas radīšanu. Uzbūvēt ēku ir vienkāršāk, nekā piešķirt tai šo skaņu… Runājot plašāk par izglītības nozari, tajā šobrīd ir tik daudz sarežģītu problēmu un jautājumu, uz kuriem jārod atbildes… Tāpēc arī eju politikā, lai strādātu un kaut ko šajā ziņā mainītu.  Jo šī ir joma, ko pārzinu vislabāk. Viens no jautājumiem, par ko nāksies nopietni domāt jau vistuvākajā laikā – augstskolu apvienošana. Tas varbūt nav tik ļoti pietuvināts Smiltenei, bet atsaucas uz izglītību kopumā – uz skolotāju sagatavošanu un ienākšanu atpakaļ izglītības sistēmā.

Kuras problēmas sistēmā, jūsuprāt,  visskaļāk “kliedz pēc risinājuma”? Kāds ceļš ejams, lai šajā ziņā kaut ko mainītu?

-Tiekoties ar kolēģiem Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā šobrīd jūtu milzīgu spriedzi. Šeit vairs nav pat stāsts, pie kuras partijas tu piederi, bet jautājums ir par cilvēkiem, kas strādājuši izglītības sistēmā un nāk no šās jomas. Gaisā jūtams kaut kas līdzīgs diezgan lieliem sprakšķiem. Situācija nonākusi līdz punktam, kurā vairs nav izvēles , – ir jānāk kādam risinājumam. Un pietiekami ātram. Es vienmēr esmu piederējusi darītājiem. Bet reizēm nesasteigšana vairāk virza uz mērķi kā ātra rīcība, ko pēdējos gados esam redzējuši. Ātri, ātri ieviesīsim kompetencēs balstīto izglītību, ātri, ātri kaut ko izdarām un tad redzam, ka nepārdomātie risinājumi noveduši pie rezultāta, kurā ne viss vēlamais sasniegts. Šobrīd izglītības sistēmā pietrūkst ilglaicīguma, pašattīstības it visā. Piekrītu tiem, kas uzskata, ka būtiska lēmuma pieņemšanas brīdī jābalstās uz pētījumiem un datiem, nevis uz emocijām. Tāpēc vispirms kopīgi jāpieņem lēmums, ko un kā darīsim un tikai  tad jāvirzās uz mērķi. Nevar būt tā, ka, mainoties izglītības ministram, mainās visa izglītības politika.

Pilna servisa mārketinga aģentūras Infinitum līdzīpašnieks Egils Boitmans saka: “Izglītība ir svarīga sabiedrības un attiecību veidošanas sastāvdaļa. Uzskatu, ka izglītības sistēma ir tāda, ka tajā ērti jūtas ap 20% homo sapiens, un es esmu viens no tiem 80%, kurš maksimāli neierakstās šajos 20%.” Vai kādreiz esat jutusies līdzīgi? Kāds, jūsuprāt, ir skolas uzdevums?

-Pirmās asociācijas, kas raisās, par to domājot, ir zīmējums, kurā ir zilonītis, kuram jāuzkāpj tajā pašā kokā, kurā sēž mērkaķītis. Stāsts ir par to, ka visiem ir jāvar viss. No tā mēs joprojām netiekam vaļā. Lai cik daudz par to runājam. Izglītības uzdevums, katra skolēna, ģimenes uzdevums ir pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir, ar to, ko viņš vai viņa var izdarīt, un ar to arī meklēt savu vietu sabiedrībā. Skolas uzdevums – ieraudzīt katrā skolēnā viņā īpašo un unikālo. Ja runājam par Smiltenes vidusskolu, tad mēs jau šo ceļu ejam, ļoti individuāli meklējot katram iespēju attīstīt savu talantu. Taču ļoti labi apzināmies arī to, cik īstenībā tas ir grūts uzdevums. Lai kādu nepazaudētu, lai laikā pamanītu to, kas jāpamana, un virzītu skolēnu uz priekšu. Tas atkal ir tāds ilgtermiņa darbs.

Manuprāt, nav korekti valstiskā mērogā noteikt, cik % jauniešu jābūt ar augstāko izglītību, cik – profesionāli izglītojošo skolu absolventiem utt. Cilvēkam ir izaugsmes iespējas visu mūžu. Ja kāds kādā brīdī pārtraucis mācības vai studijas, tas nenozīmē, ka viņš nevar tās turpināt vēlāk. Un varbūt pat studēt pilnīgi citā profesijā.

Kā līdz ar Jūsu jaunajiem pienākumiem mainīsies skolas ikdiena?

-Skolai ir laba vadības komanda, skolotāji,  atbalsta un tehniskais personāls. Varu būt droša, ka mūsu kopīgi iesāktie darbi tiks turpināti. Pedagogam un ārstam likumdošana atļauj darbu savienot ar pienākumiem Saeimā.

Kas ir skaistākais skolotāja darbā un arī tā garoza, kuru, strādājot Saeimā, gribat kolēģiem padarīt kaut nedaudz plānāku?

-Ja skolotāja profesija izvēlēta kā īstā, tad par to skaistākas nav. Redzēt, kā mazs bērniņš ienāk skolā un ieguldīt savu darbu, lai viņš izaugtu par jaunu, brīnišķīgu cilvēku, kurš pēc tam aiziet lielajā dzīvē, studē un pēc tam atkal atgriežas skolā… Tā ir profesija, kurā darba rezultāts redzams gan salīdzinoši ātri, gan ilgtermiņā.  Ja runājam par garoziņu, tad nevēloties atgriezties pie visām, ar izglītības sistēmu saistītajām “klapatām”, vēlos teikt: “Reizēm plātsmaizītei arī garoziņa ir garšīgākā daļa.” Katrā profesijā ir garoziņa un katram tā var būt atšķirīga.

Ja dzīvi salīdzinām ar kāpšanu kalnā, cik jums būtiski ar katru reizi izvēlēties aizvien augstākas virsotnes? Esmu dzirdējusi, ka latviešiem bieži vien pietrūkst vēlmes tiekties uz izcilību. Viņi ir gatavi samierināties ar: “Būs jau labi!”

-Domāju, ka minētais nav latvietim raksturīgi. Gluži otrādi. Mums ir ļoti būtiska sava sēta, vide, makšķere, sava piederība, kuru tā pa īstam neviens nav varējis iznīdēt. Pat tajos gados, kad to apzināti mēģināja  darīt. Bet pavisam bez sekām tas arī nav palicis. Esmu pamanījusi: mūsu bērni bieži izvēlas sēdēt aizmugurē, pēdējās rindās. Varbūt tam ir kādi citi psiholoģiski aspekti. Bet būtībā latvietis ir savas vietas patriots un viņam ir svarīgi būt savas dzīves saimniekam.  Ar to kalnu, droši vien, ir tā: pirmkārt, tas prasa spēku un izturību. Otrkārt, ja skatāmies līdzībās, tad reizēm vajag uzkāpt kalnā, lai apzinātos savu niecību dabas varenības priekšā un atteiktos no lepnības stāsta.

Ko jums kā Saeimas deputātei Latvijā gribētos mainīt? Kurās jomās, jūsuprāt, joprojām stipri jūtama padomju piegarša?

-Jautājums, cik liela šīs garšas intensitāte un ko ar to darām? Ļoti labi saprotam, ka tā īsti jau nekas nav beidzies. Tas nevar tik ātri beigties. Latvijā joprojām ir cilvēki, kas šeit ienāca kopā ar padomju karaspēku. Šī stāsta daļa mums joprojām ir blakus, bet varbūt, ka šajā ziņā svarīgāk par došanos kaujā, tagadnes un pagātnes salīdzināšanu ir  raudzīties uz nākotni, uz ceļu, kas mums visiem priekšā. Šajā ziņā cerīgi skatos jau uz tagadējo trīsdesmitgadnieku paaudzi, kura no padomju laika neko neatceras, viņiem šis “fails” ir tīrs.

Atziņas, kas jums dzīvē ļāvušas tikt uz priekšu?

-Ir jāstrādā, lai spētu paaugstināt savu iespēju robežas. Arī mani vecāki ļoti daudz strādāja. Līdz pieciem darba vietā, pēc tam bieži vien līdz pusnaktij mājās. Protams, varēja jau arī iet vieglāko ceļu. Bet ar tagadējo pieredzi saprotu, ka nav  jau citas panākumu atslēgas kā darbs, savu iespēju robežās izdarot labāko, ko vien vari izdarīt.

Kādi ir galvenie priekšnoteikumi, lai krīze kļūtu par iespēju?

-Mērķtiecība, uzdrošināšanās un inovācijas.

Kā tikt pie mērķa tad, ja šķiet, ka tā nav?

-Ja konkrētajā brīdī nav lielāka mērķa, izvēlies kādu tuvāku mērķi. Man ir ļoti būtiski, lai man vienmēr būtu kaut vai vistuvākais mērķis, uz kuru iet. Īpaši svarīgi apzināties mērķi, kuru vari realizēt, bija pēdējā Covid stāstā. Citādi tas varēja novest pie ļoti liela izmisuma. Sēdēt un domāt, ka nevari darīt pilnīgi neko… Tas ir briesmīgi.

Savā jaungada apsveikumā jūs citējāt Knutu Skujenieku, kurš raksta:  “Es gribētu vairāk savstarpējas saprašanās un vienprātības cilvēkiem. Bet to ir ļoti grūti dabūt, jo nupat katrs ir pasaule pati par sevi. Un tas mums nenāk par labu… arī kā tautai.” Kā iedvesmot tautu vienotai rīcībai?

-Parādīt mērķi, uz kuru iet. Ar palīdzēšanu ukraiņiem esam pierādījuši,   ka spējam būt ātri un patriotiski vienotai rīcībai.

Kas, jūsuprāt, ir panākumi? Par kuriem panākumiem jums bijis vislielākais gandarījums? Cik procentu tajos bijusi veiksme, cik darba, pacietības un mērķtiecības?

-Panākums ir gandarījums par kopīgi paveiktu darbu. Apziņa, ka savā ceļā uz izvirzīto mērķi neesi viens, ka tev blakus ir kopīgā mērķa īstenošanā ieinteresēti cilvēki. Negribētu nosaukt kaut ko vienu, par ko būtu piedzīvojusi īpašu gandarījumu. Uzskatu – ja būsim mērķtiecīgi, pacietīgi un gatavi iecerētā sasniegšanā ieguldīt darbu, tad neizpaliks arī veiksme. Panākumi, kas gūti bez darba, – zināmā mērā tos var salīdzināt ar vinnestu loterijā, ko visbiežāk ātri iztērē. Ne tur, kur to vajadzētu iztērēt, un līdz ar to arī gandarījums ir uz ļoti īsu brīdi.

Kā iemācīt skolēniem nevērtēt panākumus pēc dzeltenās preses rakstiem?

-Mācīt viņus argumentēt savu viedokli, iedrošināt vajadzības gadījumā izteikt atšķirīgu viedokli.  Mēs kaut ko panākt varam tikai ar savu piemēru. Ne vecāki var samelot bērniem, ne skolotāji skolēniem. Bērni ir gudri un viņi mācās no  darbiem un rīcības, nevis no vārdiem. Ja skolotājs izturas pret citiem ar cieņu, ir godīgs, nebaidās kļūdīties un to  atzīst, tad arī skolēns zinās, ka dzeltenajā presē var rakstīt visu ko, bet katram stāstam var būt arī otra puse.

Jums ir svarīgi, lai skolā nepārtraukti tiktu ģenerētas jaunas idejas. Kas jums pašai ir lielākais iedvesmas un spēka avots? Personība, kas fascinē ar savu dzīvesstilu un vērtībām, ar to, kā vārdā viņš/- a strādā?

-Mans spēkavots vienmēr bijusi iespēja būt kopā ar ģimeni. Ne vienmēr tie, kas dod spēku,  ir tikai atpūtas brīži. Man ļoti palīdz arī dārza darbi.  Laikam ejot, aizvien  vairāk jūtu, ka sāku līdzināties saviem vecākiem, kad viņi bija manā vecumā.

Jau šobrīd sāku knosīties, gaidot to brīdi, kad tikšu dārzā. Pēc smaga garīgā darba atgūt harmoniju un spēku var darbā, kuram ātri redzams rezultāts, kas sagādā prieku. Tiesa, ar lāpstu vai kapli nevar atbrīvoties no domām, kas rosās pa galvu. Ir arī brīži, kad velku nost cimdus un eju iekšā kaut ko pierakstīt. Dažus pierakstus pēc tam nākas pārrakstīt no sēklu paciņu malām.

Mani iedvesmo laba literatūra, filozofija, ļoti patīk vēsturiskās un  biogrāfiskās filmas, dzīvesstāsti.

Viena no personībām, kurām manā dzīvē bijusi ļoti liela loma, ir mana vecmāmiņa – mammas mamma, kuras milzīgā darba mīlestība, spēja neiegrimt sīkumos un uz notiekošo vienmēr  raudzīties plašāk man ļoti daudz devusi. Bērnībā bieži pie viņas dzīvoju un mēs daudz runājāmies. Viņa man jau kā mazam bērnam ļoti uzticējās. Tagad reizēm domāju, kā viņai nebija bail par to, ka skolā nejauši neizpļāpājos. Iespējams, jau tajā brīdī  man veidojās savs redzējums, iekšā auga mazais dumpinieciskums, nojausma par to, ka ne viss ir tā, kā stāsta skolā. Kaut, protams, biju gan oktobrēnos, gan pionieros. Vecāki to arī neliedza, jo toreiz uzskatīju, ka man tur ir jābūt. Tur bija interesanti. Nenoliedzami, ka bija jau arī, kas rūpējās par to, lai bērniem šajās organizācijās gribētos būt. Turklāt – kuram gan gribējās būt atstumtajam? Netālu no manām bērnības mājām dzīvoja Cimdu Jettiņa. Vecmāmiņa man par viņu ļoti daudz stāstīja. Runājām par to, cik būtiski ir spēt pārvarēt savu sāpju slieksni, stāvēt pāri sīkumiem un kļūt par cilvēku, kas iedvesmo pārējos.

Kā Jūsu brīnišķīgie suņi pieņēmuši to, ka saimniece vairs nav blakus tik bieži ka agrāk?

-Man ir sajūta, ka šobrīd lielākas pārmaiņas piedzīvo saimniece, nevis suņi (smejas). Imadžīna un Čalītis ir vairāk vīra pārziņā. Manu prombūtni vairāk, droši vien, izjūt kaķi – Deizija  un Toms Tīģerītis. Deizija ir šķirnes kaķītis, dāvana no dēliem 50 gadu jubilejā. Pēc rakstura – mierīga un līdzsvarota. Bet Toms Tīģerītis var būt mīļš kā Tomiņš, bet reizēm uzvesties kā īsts tīģeris, ja kaut kas nepatīk. Ļoti pašpietiekams un ar stingru raksturu.

Vai sākums tam visam, ko šobrīd darāt, meklējams bērnībā? Kad  pirmoreiz atklājāt sevī vēlmi mainīt pasauli?

– Man vienmēr ir gribējies pasargāt vājāko, kuram kādā brīdī iet grūti. Tā bija jau skolas laikā. Ja vajadzēja aizstāvēt klasesbiedrus, kas piedzīvoja kādu netaisnību, tad es biju tā, kura klauvēja pie direktora durvīm un centos panākt, lai uzvar taisnība. Bet ne vienmēr raksturs man nācis par labu. Ir jau gadījies arī pateikt vairāk, nekā varbūt vajadzēja. Un pēc tam domāt, kāpēc tā darīju.

Sabiedrības attieksme – cik tā jums svarīga ceļā uz izvirzītajiem mērķiem? Cilvēkiem  ir diezgan raksturīgi otra panākumus uztvert ar nicinājumu. Ko šobrīd piedzīvojat vairāk – cilvēku pateicību par Smiltenes vidusskolas izaugsmē ieguldītajiem gadiem vai arī ir pa darvas pilienam?

-Kritizē jau parasti tie, kas paši nedara. Tie, kas dara, ir saprotoši, jo saprot, ka ceļš uz mērķi ne vienmēr ir ļoti taisns. Skatoties anketēšanas rezultātus, redzu, ka cilvēki novērtē skolā paveikto.  Šīs anketas bija anonīmas, līdz ar to izslēgts, ka kāds kaut ko teica tikai tāpēc, ka tā vajadzētu teikt… Bet vienmēr būs cilvēki, kuri ir neapmierināti, visticamāk, ar savu šā brīža situāciju, un tad tas tiek pārnests uz skolu. Tādos gadījumos gudrāk domāt, kā viņam palīdzēt ieraudzīt ceļu, kuru ejot, situācija mainītos uz labo pusi.

Mēdz teikt: jo augstākā kalnā kāp, jo ceļš paliek aizvien šaurāks un to, kuri gatavi ar tevi iet kopā, aizvien mazāk. Tā ir?

-Ar to jārēķinās, ka ceļš uz to, lai sasniegtu savu zvaigzni, nav viegls. Kad esi kalna virsotnē, ar tevi ir tie, kuri sasniegto novērtē. Bet var jau arī būt tā, ka kādam kādā brīdī bijis par grūtu un tad jautājums, kā apstāties un palīdzēt, lai visi kopā tiktu līdz izvirzītajam mērķim.

Šobrīd daudziem par sava veida moto kļuvis: noturēties un nesalūzt. Kas jums par to sakāms?

-Šobrīd redzu cilvēkos lielu spēku. Mums ir ļoti liels potenciāls, par kuru, iespējams, labās dzīves laikā neapzinājāmies. Un, skatoties uz Smiltenes novadu, patiesi var redzēt, ka te ir tik daudz iespēju un ļoti stipru cilvēku – gan skolēni, gan vecāki, gan kolēģi un seniori, kuri šobrīd vairs nav aktīvajā darbā, bet sarunas ar viņiem ir ar īpašu pievienoto vērtību un spēku. Iespējams, tieši šis grūtais laiks ietekmējis to, ka cilvēki ir gatavi viens otram vairāk palīdzēt.

Jūs Smiltenes vidusskolā esat arī psiholoģijas skolotāja. Publiskajā telpā ik pa laikam izskan, ka tikai 10% mūsdienu sabiedrības spēj rīkoties adekvāti. Kā Jūs to komentētu? Kas provocē minēto regresu?

-Runājot par procentiem, mani mulsina, no kurienes ņemti šādi dati. Taču publiskajā telpā īpaši sociālajos tīklos, ļoti bieži izteiktie viedokļi nav argumentēti ar faktiem.  Kas ir adekvāta rīcība? No psiholoģijas viedokļa mums ir prāts, zemapziņa, ego un superego. Un ar katru no tiem ir jāstrādā. Darbs ar sevi ir visgrūtākais. Visvieglāk pateikt, kā vajag citiem darīt. Tas gan ir tiesa, ka psiholoģija kā mācību priekšmets vai kā zinātne vēl joprojām ir par maz novērtēta arī pie mums Latvijā.

Taču tajā pašā laikā patiess prieks par skolēniem, kuri īpaša uzaicinājuma vai mudināšanas daudz lasa labu literatūru, klausās labas intervijas ar zinošiem cilvēkiem. Tā ka ir arī progress, viss nav tikai slikti.

Līdz kurai robežai ambīcijas ir veselīgas un kad tās sāk kļūt bīstamas?

-Līdz brīdim, kad tās netraucē citu ambīcijām. Tas ir tāpat kā ar demokrātiju. Mēs dzīvojam demokrātijā, bet demokrātijai arī ir robeža, aiz kuras tā sāk kļūt jau par kaut ko citu…

Kas ir galvenie priekšnoteikumi, lai cilvēki vairāk izprastu viens otru. Kā rosināt, lai attiecības starp cilvēkiem būt cieņpilns, abpusēji bagātinošs process?

-Ja tu cieni otru, tad cienīs tevi. Bet ne vienmēr tas izdodas. Arī šajā ziņā ir būtisks paraugs – skolotājam, vecākiem rādīt savu pieredzi.  Sarunas vienam ar otru kā līdzvērtīgām personībām.

Kādi ir Jūsu paradumi sirdsmieram?

-Man ļoti patīk slēpot, būt dabā, kopā ar ģimeni, kad nevienam nav nekur jāsteidzas un var baudīt iespēju būt kopā. Bet ar sirdsmieru ir tā, ka tu nevari to tā vienkārši ieslēgt un izslēgt. Mums visiem īpaši satraucoši bijuši pēdējie gadi, kas ļoti likuši sevi mobilizēt, ātri reaģēt, pieņemt lēmumus. Īpaši vadošajā darbā. Bet pietiek jau arī laika sirdsmieram. Man ļoti patīk Ziemassvētki. Pīrāgu cepšana, apziņa, ka visi ir mājās, viss tajā brīdī ir tik ļoti tverami,  īsti nav, par  ko uztraukties. Vienīgā bēda, kas arī nav bēda, – kāds pīrāgs var attaisīties vaļā un nesanākt tik skaists, kā varbūt  gribējies. Bet visiem garšo tāpat, un tie izbrāķētie parasti tiek noēsti pirmie. Bet šobrīd laikam runāt par ilgstošu harmoniju nevar.

Kāds ir bijis līdz šim lielākais izaicinājums jūsu dzīvē?

-Ar zināmu laika intervālu raugoties, tas bija laiks, kad mums abiem ar vīru bija 20 gadi un sākām dzīvi ar gadu vecu bērnu laukos. Bez ērtībām, apgaismes stabiem, celiņiem utt. Bijām dubļos, denacionalizētā mājā ar to kultūras slāni, kas palicis no iepriekšējiem cilvēkiem. Bet ar milzīgu apņēmību, ka mūsu bērns augs brīvā Latvijā, kurā dzīvosim tā, kā par pirmo brīvvalsts laiku stāstīja vecmāmiņa. Vajadzēja paiet diezgan ilgam laikam, līdz eiforija pārgāja un sapratām, ka tas tiešām ir grūti un stipri tālu no filmām, kurās redzami jauni, apgaroti cilvēki, kuri vakaros sēž skaistā lauku sētā ar kafijas vai tējas krūzi rokās un klausās lakstīgalu treļļos.  Tā var būt tikai tad, ja no pilsētas aizbrauc brīvdienās uz laukiem ciemos. Bet lauku ikdiena – tas ir nemitīgs darbs, rūpes, cikls, kas jāizdzīvo. Kā “Straumēnos”. Kad sāku strādāt skolā, man ļoti patika ar skolēniem runāt par “Straumēniem”, kas dziļi sirdī mīt ikvienā no mums. Tās var nebūt konkrēta māja, lauku sēta, tie ir kaut kur tevī.

Tagad bieži atceros tēta vārdus par to, ka laukos var dzīvot tikai tad, ja divi cilvēki tiešām viens otru mīl, un mīl to, ko viņi dara.

 Protams, bēdīgi par to, kas politisko kļūdu rezultātā notika ar Latvijas laukiem. Bet, iespējams, pēc šīs krīzes cilvēki atkal vairāk dosies lauku virzienā. Šis jau ir cits laiks. Var attālināti strādāt un dzīvot laukos citādāk. Bet toreiz – pirms 30 gadiem tas bija ļoti liels izaicinājums. Tad, kad Kristaps sāka iet skolā, sapratām, ka lauku stāsts jābeidz. Mana pirmā darba vieta ir Vecpiebalgas vidusskola. Ļoti brīnišķīga skola un kolēģi. Vecpiebalgas vide ar savu kultūras stāstu. Ilgi pārdzīvoju, ka vajadzēja šķirties. Kādu laiku katrās brīvdienās braucām uz lauku mājām, mēģinājām savienot rūpes par lauku sētu ar dzīvi Smiltenē, bet tā bija neiespējamā misija.

Ja būtu iespēja dzīvē visu sākt no jauna? Ko jūs darītu citādāk?

-Tas nav iespējams. Dzīve ir tāds “Riču – raču”, vienā brīdī tiek uzmests viens skaitlis, otrā cits, bet mēs paši vien jau esam tie, kuri met to kauliņu un skatāmies, kas notiks. Un patiesībā jau vienmēr tiek uzmests tas punktu skaits, kurš tajā brīdī labākais. Arī tad, ja ir neliela vilšanās, pēc laika apzinies, ka tas bija labākais, kas tajā brīdī ar tevi varēja notikt. Vissāpīgākais, ko šajā dzīvē nevaram ietekmēt, ir mūsu mīļo cilvēku aiziešana. Mēs jau varam sevi šaustīt – varbūt vajadzēja tajā brīdī būt klāt, vairāk palīdzēt, vairāk uzmanības, bet nekas tāpēc nemainās…

Kritiskos brīžos ir tik svarīgi, lai būtu kāds, kurš pasaka: “Sasparojamies, ejam un darām!” Tas ir stāsts par komandu. Kas noteicis Jūsu darbinieku izvēli? Cilvēcīgums, attieksme, profesionalitāte, kas vēl?

-Man gribētos teikt, ka vienmēr un, par laimi, nav tā, ka mēs vienmēr visi skatītos vienā virzienā. Esam ļoti liels kolektīvs. Ejot uz mērķi, piedzīvojam dažādas situācijas. Bet tad, ja viedokļi atšķiras un ir diskusijas, tas veido plašāku redzējumu un arī palīdz labāk izvēlēties kopīgo mērķi, uz kuru ejam. Šobrīd skolā ir  paaudžu dažādība. Mums kolektīvā ir jaunie kolēģi, kas ienākuši ar pavisam citu skatu uz lietām. Tas dod spēku un attīstību.

Kāda būtu Jūsu dzīve ideālajā pasaulē?

-Daudz kas no tās mums jau ir – zilas, mierīgas debesis. Ja runājam par Latviju. Mums ir Teperis un Niedrājs, visapkārt skaisti meži, pilskalns, iespēja rakstīt, lasīt, mīlēt un mērķi, kurus cenšamies sasniegt. Un paši labākie cilvēki blakus, jo mēs jau izvēlamies būt ar tiem kopā, kurus gribam sev tuvumā. To arī ikvienam novēlu jaunajā gadā – novērtēt to, kas mums dots, un katram atrast arī mirklīti laika sev.