Ar ko atšķiras labdarības akcijas no viena maza cilvēkbērna mēģinājumiem pašam sarūpēt sev labāku dzīvi, ubagojot uz ielām? Tādu provokatīvu jautājumu uzdeva kolēģe, padzirdējusi par Smiltenē kārtējo reizi novērotu gadījumu, kad 13 gadus vecs pusaudzis garāmgājējiem diedelē naudu bulciņai vai maizītei. Jautājums ir desmitniekā. Abos gadījumos tiek uzrunāta sabiedrība, abos gadījumos tiek prasīta nauda bērnam, lai viņš būtu paēdis (te nedomāju akcijas, kurās palīdzību lūdz smagi slimu bērnu ārstēšanai). Taču, piemēram, vairākos mazpilsētas veikalos redzamas kastītes ar lūgumu ziedot mazturīgo ģimeņu bērnu centram, kur audzēkņiem ar uzņēmēju atbalstu tiek sarūpētas pārtikas pakas. Jau Latvijas mērogā skatoties, ir pārtikas banka “Paēdušai Latvijai”. Atsaucoties aicinājumam, cilvēki ziedo, lai nodrošinātu ar pārtiku ģimenes, kuras skārusi ekonomiskā krīze. Kāpēc vajadzētu šausmināties, ja uz ielas pienāk bērns un diedelē naudu? Nu un tad, ja viņš grib nopirkt konfektes vai čipsus, jo vecākiem našķiem naudas nav? Mūsu sabiedrībā lielu iedzīvotāju daļu stutē lūdzēja un devēja attiecības. Bērni ubagi ir to likumsakarīgs “auglis”. Atšķirība ir tikai tā, ka labdarības akcijas rīko pieaugušie, bet Smiltenes gadījumā puika ir pats savas dzīves menedžeris. Nevienam bērnam nevajag iet ubagot ielās. Lai viņi to nedarītu, arī tiek rīkotas šīs labdarības akcijas. Tomēr attēls kā greizā spogulī pakāpeniski izkropļojas: par spīti labajam, cildenajam mērķim cilvēkā jau bērnībā rodas sajūta, – palūdz, un tev iedos!
