Izveido piena pārstrādes cehu mājas apstākļos

Pirms astoņiem gadiem Tatjana Mitrofanova ar ģimeni pārnākusi dzīvot no Rīgas uz Drustu pagasta “Rozēm”. Šo gadu laikā pievērsusies saviem hobijiem un attīstījusi kulinārās dotības, kā rezultātā nolēmusi kļūt par mājražotāju.

Kā stāsta Tatjana, šobrīd viņa ir pašā ceļa sākumā. Līdz tam, lai mājās izveidotu pārtikas ražošanai piemērotu telpu ar atbilstošu aprīkojumu, viņa nonākusi pamazām. Taču ideja par mājražošanu viņai prātā bijusi jau sen, vēl tad, kad ģimene dzīvojusi pilsētā un prātojusi par iespēju, ka varētu pārcelties uz laukiem.

Iemaņas gūst Nīderlandē

Pirms vairākiem gadiem, viesojoties Nīderlandē, viņai bijusi iespēja iziet neilgu apmācību kursu par sieriem un dažādu sieru pagatavošanas veidiem. “Mani ļoti pārsteidza vietējo sieru bagātīgā garša. Katrai tautai noteikti ir savas specifiskās garšas, piedevas, ko viņi iecienījuši, taču pamata lietas siera pagatavošanā ir līdzīgas,” viņa uzskata.

Meklējot sev tīkamākās garšas un receptes, Tatjana iedvesmojusies arī no interneta. Proti, platformā “Instagram” viņa seko līdzi kādas pavāres mājražotājas piedāvātajām receptēm. Tieši tur ieraudzījusi, kā top “Belper Knolle” siers. “Šī mājražotāja piedāvāja apgūt arī meistarklases. Es pieteicos un pamēģināju pēc receptes arī pati pagatavot šo sieru – bumbiņas “Belper Knolle”. Man ļoti iepatikās, kā tas garšo. Tas ir Šveices siers, kas ražots Šveicē, Belpas pilsētā. Izgatavots no nepasterizēta govs piena, to var atrast divos variantos – sarkanā vai zelta krāsā atkarībā no nogatavināšanas pakāpes. Šīm bumbiņām tiek pievienotas dažādas garšas, pēc katras saimnieces ieskatiem. Pēc tradicionālās receptes tie ir melnie pipari, bet variācijas var būt dažādas. Manā gadījumā tie ir melnie vai sarkanie pipari, sarkanā paprika, Provansas garšaugu maisījums un Indijas garšvielu piedevas. Kaut kādā ziņā produkts atgādina siera pikas, kas veikalos ir pildītas mazās burciņās eļļā. Nereti arī es lieku šo sieru eļļā, bet labāk izvēlos to nedarīt,” atklāj Tatjana un dara zināmu, ka visus šos gadus mājās gatavo sieru savai ģimenei, arī draugiem un radiniekiem. Viņi iecienījuši Tatjanas gatavotos sierus un bieži vien jautājuši, kāpēc vēl neesi kļuvusi par mājražotāju vai kad sāksi braukāt pa tirdziņiem ar savu piedāvājumu. “Šādus jautājumus saņēmu bieži. Nu tuvākajā laikā to visu varēšu darīt. Patiesībā mani izbrīnīja, ka jūs par mani uzzinājāt, jo esmu tikai pašā ceļa sākumā. Man apstiprināja pirmsreģistrācijas procesu,” “Ziemeļlatvijai” pauž Tatjana. Tikmēr laikraksts no savas puses paskaidro, ka viņas vārds jau parādās Pārtikas un veterinārā dienesta reģistrā līdzās citiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar pārtikas ražošanu mājas apstākļos.

Gatavo arī kūpināto sieru un pastilu

Vēl Tatjana gardēžus var pārsteigt ar pastilu un izlolojusi kūpinātā siera recepti. Jau nosaukums pasaka priekšā, ka gatavošanas laikā tas iziet cauri arī kūpināšanas procesam, tomēr pēc garšas nav gluži tāds pats, kā mēs varētu iedomāties ar veikalos nopērkamo kūpināto sieru. “Es pieturos pie šāda varianta: vispirms jātiek līdz svaigā siera masai. Bet ne tradicionālajai, kur liek klāt olas. Es olas nelieku, man sanāk panīra siers, kas plaši pazīstams Dienvidāzijas virtuvē. Kad siers gatavs, tad vēlāk tam laiks nonākt kūpinātavā. Kūpinātava man nav liela, bet pašreizējiem ražošanas apjomiem pietiek,” viņa paskaidro.

Svaigpienu Tatjana iepērk no kādas vietējās zemnieku saimniecības, kas nodarbojas ar piena ražošanu. “Vienu brīdi mums bija kazas. Tad sieru gatavošanā izmantoju kazas pienu. Nu vairs kazas neturam. Par laimi, pienu varam dabūt tepat uz vietas, sadarbojamies ar zemnieku saimniecību kaimiņos. Vietējas izcelsmes piena produkti, kas ir no vietējām zemnieku saimniecībām un mājražotājiem, ir lielisks resurss, ar ko pārsteigt gardēžus,” pārliecināta mājražotāja.

Viņa atgādina, ka mājas sierus var izmantot daudzos veidos. Tāpēc tiem, kas kaut ko gatavo, atliek vien būt radošiem un nebaidīties eksperimentēt savā virtuvē un pārsteigt ar ēdieniem, kas uzbur svētkus sev un saviem mīļajiem. “Siera izmantošana ēdienos, tāpat kā piena produkti kopumā, ir neizsmeļama. Kā zinām, latvieši ir siera ēdāju tauta, tāpēc ļoti ceru, ka pieprasījums pēc manis gatavotās produkcijas būs,” izsaka cerību Tatjana.

Un kā nu svētku sajūtas bez našķiem. Mājiniekiem viņa jau piešāvusi roku pie pastilas pagatavošanas. Pastilu uzskata par vienu no veselīgākajiem saldumiem, jo tajā ir maz tauku. “Ģimenē mēģinām pieturēties pie veselīgas pārtikas. Tāpēc, ja jāizvēlas kāds našķis, tad tā noteikti būs pastila – sablendēti svaigi augļi un ogas, biezenis iegūts, izžāvējot dehidratorā zemā temperatūrā, gluži kā vitamīniem un minerālvielām bagāto ugunspuķes tēju, ko arī piedāvāju kā vienu no mājražošanas produktiem,” atklāj sieviete.

Tirdziņos manāma ar rokdarbiem

Sieru gatavošana ir tikai viena no Tatjanas nodarbēm. Viņas aizraušanās ir arī joga, tāpat vairākus gadus viņa darina lupatu lelles, kā arī veido vaska sveces (tās pati nelej, bet izgatavo jau no gatavām vaska plāksnēm). “Ja tā var teikt, par rokdarbnieci kļuvu tajā laikā, kad pārcēlāmies uz Drustiem. Tad bija vairāk brīvā laika. Gan ar rokdarbiem, gan vaska svecēm braukāju pa tirdziņiem, esmu reģistrējusies arī ārzemju interneta platformās, kur par maniem darinājumiem uzzina cilvēki no citām valstīm. Pasūtījumi ir, taču šeit ir tā lieta, ka nekad nevari zināt, paredzēt, kurā brīdī būs kādam vajadzība pēc maniem darbiņiem un kurā iestāsies pauze,” skaidro Tatjana.

Par Drustiem pastāsta vīrs

Taujāta, kāpēc nobāzējušies tieši Drustos, Tatjana atklāj, ka pirms kādiem divdesmit gadiem vīram nācās pabūt Drustos darba darīšanās. Proti, darbs saistīts ar dizainu un vides uzlabošanas risinājumiem. “Tolaik viņš tur veidoja lielu ainavu dārzu. Tad, kad viņš atbrauca mājās, ar sajūsmu stāstīja, cik Drustu pagastā ir skaisti un jauki. Tas viss bija palicis atmiņā, tāpēc tajā brīdī, kad meklējām dzīvesvietu laukos, pievērsām uzmanību tieši tam, kādus piedāvājumus tur var atrast,” atminas Tatjana.

Tā viņi noskatījuši kādu viensētu. “Ar to rēķinājāmies un uz to arī gājām. Raudzījāmies ar skatu nākotnē, tāpēc bija vēlams arī kāds zemes gabals klāt,” viņa stāsta un atklāj, ka tas viss izdevies. Sākumā viņi nav zinājuši, ar ko būs jārēķinās, ja astoņu hektāru platībā ap māju augs latvāņi. “Kā jau rīdziniekiem, mums bija tikai nojausmas, ko tas nozīmē. Var teikt, ka šo gadu laikā mums ir tāda nemitīga cīņa ar latvāņiem. Metodes ir daudz. Cita nostrādā labāk, cita sliktāk. Sākotnēji bijām iecerējuši šajā vietā arī lauku tūrismu, piemēram, kempingu. Gan jau kādreiz īstenosim šo ideju,” viņa saka un uzsver, ka citādāk jau ar dzīvošanu laukos viss ir vislabākajā kārtībā. Arī bērniem lauku vide ir tīkama, meita mācās Jaunpiebalgas vidusskolā, bet dēls jau tehnikumā.

#SIF_MAF2022

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.