Cilvēks dzīvo ne tikai sev

Gada gājuma gredzens cilvēkam atgādina gan sākumu, gan galu. Tāpēc arī mans gada būtiskāko iespaidu atskats sākas ar kapos lasīto atziņu – cilvēks dzīvo ne tikai sev.

Šis gads pēc 24.februāra, kad Krievija barbariski iebruka Ukrainā, pārvērta visu pasauli un mainīja cilvēkus. Mēs kļuvām citādi – atsaucīgāki, līdzjūtīgāki, izpalīdzīgāki. Mēs atbalstam Ukrainu kā vien varam – adām, ziedojam, izmitinām savās mājās, braucam palīgā uz Ukrainu. Zvana baznīcas. Tās tapušas atvērtākas. Paldies, ka Smiltenes evaņģēliski luteriskā baznīca vasaras darbdienās tika atvērta ļaudīm. Ikviens varējām tajā ieiet, lai gūtu mierinājumu un spēku tālākai gaitai. Baznīca tādējādi kļūst iekļaujošāka un tuvāka mums visiem. Dzīvojam kopā un kopā pārvaram uzliktos pārbaudījumus.

Tomēr katrs sāk ar sevi. Iedvesmo žurnālista Oskara Hofmaņa piemērs – drosme būt atklātam un patiesam “Ziemeļlatvijas” redakcijas slejās. Oskars, atklāti  rakstot par ģimenes atbildību un tēva lomu, par pārcelšanos, spēcina arī lasītājus būt atklātiem un brīviem. Savukārt žurnāliste Sandra Pētersone, ceļot dienasgaismā dziesminieku bardu Induli Vanagu, kurš dzīvoja ar atvērtu dvēseli, palīdz saprast un novērtēt cilvēkus,  kuri padara mūs garā brīvākus.

Paldies, ka 13.augusta Alda Štelca piemiņas pasākumā tika atdots parāds citai garā brīvas personības piemiņai. A. Štelcs savā laikā bija mākslas dzīves virzītājs Smiltenē un pacēla to augstā līmenī. Mākslas dienās Smiltenē piedalījās ne tikai pašu ļaudis, bet izstādēs ar apmeklētājiem tikās mākslinieki Dž.Skulme, E.Iltners, J. Pīgoznis un citi. Viņš uzlādēja visu Smiltenes sabiedrību un iesaistījās mākslas skolas veidošanā. 13.augustā Silvijas Doršas grāmatas ar A.Štelca dzeju un darbu reprodukcijām atvēršana, gleznu izstāde, fotoalbumi  atgādināja Smiltenes vēsturei nozīmīgu personību. A.Štelca veikumu turpina vākt Smiltenes muzejs.

Pateicība “Ziemeļlatvijai”, ka ceļ gaismā ne tikai vēsturi, bet dokumentē arī šodienas norises. Saista Ilzes Fedotovas raksti par lauksaimnieku dzīvi un iesaistīšanos kopējās aktivitātēs, piemēram, Gaujienas muižas “Rosāmkambarī”. Ilze raksta par kopēju darbošanos arī ar ukraiņu kara bēgļiem. Kopējas aktivitātes paplašina mūsu pieredzi. Paldies, ka manu pieredzi paplašināja “Ziemeļlatvija”, dodot stimulu ekskursijai uz Valku. Izmantoju “Ziemeļlatvijas” abonēšanas kampaņas laimīgo nedēļu oktobrī, lai saņemtos ekskursijai uz Valku – Valgu. Apmeklēju mājīgo redakcijas namiņu, izstaigāju jauno kopējo centru, paveicu uzdevumu – atrast korejiešu restorānu. Pasmaidīju par laukuma noformējumā lasāmā teksta: “Krauklīts sēž ozolā, zelta kokle rociņā” vārdu asociācijām. Laukumā  lasīju vēl citus uzrakstus latviešu, igauņu, angļu un krievu valodās. Protams, valsts valodai noformējumā ierādīta galvenā vieta. Par valsts valodas pozīciju nostiprināšanu rūpējas arī “Ziemeļlatvija”. Tajā publicētais Valijas Beluzas raksts “Lamāšanās kā katalizators” aicina aizdomāties ar valodas piesārņojumiem. Lai Valkas novada pašvaldības uzņēmumā runātu latviski, “Ziemeļlatvijā” raksta Inga Karpova “Valcēnieši ceļ trauksmi par valsts valodas ignorēšanu”.

Runāt latviski – pēc 24.februāra tās ir ne tikai mūsu tiesības, bet tas ir arī mūsu pienākums. Paldies, ka “Ziemeļlatvija” rosina ne tikai aizdomāties, bet mudina arī būt pašiem aktīvākiem. Laikraksts tur roku uz novadu aktualitāšu pulsa – jaunumi, intervijas, viedokļi , ceļojumu apraksti un citas vēstis. Redakcijas slejās mēs varam atrast dienas optimisma lādiņu. Piemēram, galvenās redaktores  Ingūnas Johansones atziņā: “Katram ir kas tāds, kas viņam ir nepieciešams, lai dzīvotu ar prieku.”

Abonējiet “Ziemeļlatviju”! Abonēt ir ne tikai izdevīgāk, bet arī interesantāk, jo divas reizes nedēļā garantēts ceļojums – gājiens uz pastkastīti.

Turpināsim atbalstīt tos, kas dara mūs atklātākus, brīvākus un drosmīgākus.

Autore: Margita Krišjāne, Valsts valodas centra sabiedriskā palīdze