Smiltenes vidusskolas skolotājs Edgars Jansons: “Kā mēs savus skolēnus mācīsim, tādā sabiedrībā dzīvosim”

Turpinot iepazīstināt ar Smiltenes vidusskolas jaunajiem skolotājiem, šoreiz raksts par sporta skolotāju Edgaru Jansonu.

Darbs skolā viņam palīdzējis vēl vairāk apzināties lielo atbildību, kāda uzticēta ikvienam pedagogam. “Tas, kā mēs mācīsim skolēnus, vistiešākajā veidā ietekmēs to, kādā sabiedrībā dzīvosim, kad viņi izaugs.”

Skolotājs jau labu laiku pirms atnākšanas uz Smiltenes vidusskolas izjutis aicinājumu dalīties savā sportiskajā pieredzē un atziņās par veselīgu dzīvesveidu ar bērniem un jauniešiem. “Kad direktore Ilze Vergina mani šovasar uzrunāja, sapratu – jā, gribu pamēģināt,” stāsta skolotājs.

“Pirmajās dienās bija mazliet satraukums par to, vai jauniešiem interesēs

tas, ko varu piedāvāt. Tagad jau zinu, kādas aktivitātes viņus aizrauj vairāk, kādas mazāk.”

Ar sportu “uz tu” no bērnības

Edgars Jansons arī pats ir šīs skolas 2011. gada absolvents. Ar sportu “uz Tu” jau no bērnības. “Futbolu tā nopietni sāku spēlēt vēlāk – 12 gados,” stāsta skolotājs. “Pirms tam, līdz sapratu, ka futbols ir tas, kas patīk un uzrunā visvairāk, izmēģināju dažādus sporta veidus.”

Skolēniem, kuri trenējas kādā sporta veidā, gandrīz vienmēr ir treneris – īpaša autoritāte. Edgars Jansons visilgāk trenējies pie trenera, tagad Latvijas Futbola federācijas valdes locekļa Andra Rozīša. “Ļoti cienu viņa attieksmi pret darbu, to, kā viņš prata ieaudzināt disciplīnu.”

Tagad Edgars Jansons ir futbola kluba “Smiltene” Nākotnes līgas spēlētājs, bet darbu Smiltenes vidusskolā viņš apvieno ar futbola trenera pienākumiem Smiltenes Bērnu un jaunatnes sporta skolā.

Kā skolēnus ieinteresēt par sportu?

Skolotāja darbā Edgaram Jansonam lielākais izaicinājums ir sagatavot interesantus un labus mācību materiālus. “Uzskatu, ka mācību stundās tikpat svarīgi kā sportot ir arī runāties ar skolēniem un viņiem skaidrot, kāpēc fiziskās aktivitātes tik svarīgas. Bet vispirms būtiski atrast kopīgu valodu ar jauniešiem, īpaši ar pusaudžiem. Lai viņi tevī ieklausītos…

Taču kopumā mums lielu problēmu nav bijis. Ir pa kādam skolēnam, kas no sporta stundām cenšas izvairīties, kuram par fiziskajām aktivitātēm nav ne mazākās intereses, bet vairākums trenējas arī ārpus skolas. Vēl ir skolēni, kas labprāt gribētu sportot, bet vēl domā, kādu sporta veidu izvēlēties.”

Kā skolēnus ieinteresēt par sportu? “Stāstu viņiem, kā, sākot nodarboties ar sportu, mainās pašsajūta. Neslēpjot, ka sākumā parasti ir grūtāk, bet pēc tam paliek aizvien labāk. Runājamies par to, cik fiziskās aktivitātes svarīgas jebkurā vecumā. Cilvēkam sportojot, izdalās endorfīni, līdz ar to viņš ir mierīgāks, līdzsvarotāks, par sevi pārliecinātāks.”

Skolotāja Edgara Jansona lielākā vēlēšanās, –  lai sporta stundās dzirdētais skolēnus rosina arī ārpus stundām iziet pastaigāties svaigā gaisā vai aiziet uz sporta zāli.

Lai saglabātu optimistisku skatījumu uz pasauli

Edgara Jansona paša labsajūtas formula ir – fiziskās aktivitātes + veselīgs uzturs + miegs. “Tas pats, ko stāstu skolēniem,” smaida skolotājs. “Lai saglabātu optimistisku skatījumu uz pasauli, svarīgi uzturēt labas attiecības ar draugiem un ģimeni, spēt izrunāties par visu, kas izraisījis kādas domstarpības. Vēl būtiski atrast laiku atpūtai, nodarbēm, kas pašam sagādā prieku. Savu ikdienu esmu sakārtojis tā, lai būtu mazliet laiks arī sev – uzspēlēt kādu datorspēli, paskatīties filmu un pavadīt laiku kopā ar suni.”

Skolotājs Edgars Jansons savas vācu aitu sunītes Dženas audzināšanā ieguldījis lielu darbu. “Jau pirms viņu iegādājos, daudz lasīju dažādus materiālus par suņu mācīšanu, uzvedību utt. Sākumā, pirmajā pusgadā Dženu mācīju pats, pēc tam konsultējos pie viena kinologa. Vasarā ņēmu savu suni līdzi arī uz treniņiem kopā ar bērniem pamētāt bumbu. Mazie varēja ar Dženu paspēlēties arī vasaras nometnē. Uzskatu, ka mūsu sabiedrībā pārāk maz runā par to, ka skolots suns ir sabiedrības loceklis. Parkā palaists bez pavadas, viņš nemetīsies virsū garāmgājējiem, no viņa nav jābaidās.

Viens no Edgara Jansona vadmotīviem ir: mācies no kļūdām. “Publiskajā telpā visbiežāk par kļūdām runā kā par kaut ko ļoti sliktu. Bet tās pieņemt un no tām mācīties – tas pieder pie izaugsmes. Tāpat nepārtraukti jāmeklē jauni izaicinājumi un jācenšas kaut ko sasniegt ārpus komforta zonas. Tad, kad viss notiek tā, kā vēlamies vai pēc viegli paredzama scenārija, viegli “iestagnēties”.

Cilvēkam – ne tikai Ziemassvētku laikā, bet vienmēr – būtiski ik pa brīdim “atslēgties” no sabiedrības radītā stresa, pabūt ar sevi, lai labāk izprastu, kā viņš jūtas, ko domā… Nevis nepārtraukti censties skriet līdzi citiem un rezultātā attapties situācijā, ka dari vairs tikai to, ko vēlas citi…”

Sarunās ar skolēniem Edgars Jansons rosina viņus koncentrēties uz savām stiprajām pusēm un attīstīt tās. “Savukārt kolēģiem – skolotājiem novēlu  palīdzēt bērniem un jauniešiem atrast viņu aicinājumu, jo katram tāds noteikti ir. Sistēma ātri var kādam uzlikt “marķējumu” viduvējība, bet varbūt izvēlētā mācību metode nav piemērota konkrētajam bērnam, ja reiz netiek ņemti vērā viņa talanti un stiprās puses? Iespējams, tās attīstot, viņš var kļūt par izcilību?”