Valgā dzīvojoša ukrainiete stāsta par piedzīvotajām kara šausmām

Kad Krievija februārī iebruka Ukrainā, Tatjana Sokolova, kas strādāja par vecmāti Mariupoles dzemdību namā, tikko bija ieradusies uz savu maiņu. 50 dienas viņa bija spiesta uzturēties iestādes pagrabā, kur bērni dzima aukstumā un tumsā. Šobrīd sieviete jau kādu laiku dzīvo Valgā.

Karš sasniedza Mariupoli pašā iebrukuma sākumā. 60 gadus vecā ukrainiete Tatjana Sokolova, kas par vecmāti  strādā jau 40 gadus, ieradās slimnīcā, kas atradās blakus metalurģijas kombinātam “Azovstaļ”.

Tatjana stāsta, ka karadarbības laiks pilsētā bija smags: “Uz ielas nebija iespējams atrasties ‒ bumbas krita no debesīm, tika šautas no jūras, tās krita visapkārt.”

Reiz, kad Tatjana, nepieciešamības vadīta, devās uz ielas, viņa pēkšņi atradās blakus tankam ar burtu Z. “Tanks pagriezās pret divstāvu dzīvojamo ēku un šāva uz to. Biju pārsteigta, ka tankam bija tik daudz šāviņu. Mājā turpināja parādīties jauni caurumi, līdz tā sabruka. Iela bija nolīdzināta līdz ar zemi, līķi mētājās visās malās,” baiso ainu atceras Tatjana.

Drīz pilsētā pazuda ūdens un elektrība, slēdza veikalus. Turpmākais dzemdību nama darbs bija koncentrēts tā pagrabā. Līdz marta sākumam pagrabā bija pulcējušies 170 cilvēki.

Uz pagrabu nogādāja medicīnas instrumentus un medikamentus, elektrības apgādei pieslēdza ģeneratoru, tomēr pagraba telpās bija auksti. Instrumentus darbinieki mazgāja ar rokām, ar dezinfekcijas šķīdumu, kā arī apdedzināja ar liesmu.

Otram pilsētas dzemdību namam klājās vēl sliktāk, tā apšaudē gāja bojā daudzi cilvēki, tostarp jaundzimušie, vairākas grūtnieces tika ievainotas. Kādai 38 gadus vecai sievietei, kura gaidīja bērna piedzimšanu, vēderā trāpīja šrapnelis un bērns gāja bojā, mātes dzīvību izdevās glābt. Ķeizargrieziena laikā pazuda elektrība un operāciju nācās pabeigt ar mobilā telefona lukturīšu palīdzību.

Iestādē tika nogādāts arī sievietes vīrs, kurš bija smagi ievainots. Lai gan ārstu komandā nebija neviena ar ķirurga izglītību, viņi riskēja, mēģinot atsaukt atmiņā medicīnas pamatus. “Viss beidzās labi, sašuvām aortu, orgāni bija neskarti, viņš izdzīvoja.”

Marta vidū ar “Doņeckas tautas republiku” saistīti bruņoti vīrieši iebruka slimnīcā. “Agresīvi un ļauni viņi skraidīja pa stāviem, sapulcināja visus vīriešus un sāka pārbaudīt viņu identitāti.”

Karavīri paziņoja, ka cilvēkus evakuēs uz Krieviju, uz ko mediķi atbildēja, ka nevar aizbraukt, jo jāsniedz palīdzība dzemdētājām un cietušajiem. Sākotnēji viņu iebildumi tika ņemti vērā, tomēr pēcāk ieradās čečeni, kas rīkojās nežēlīgi. Medicīnas darbinieki ar spēku tika nogādāti filtrācijas nometnē, kur viņiem noņēma pirkstu nospiedumus, tika pārbaudīta viņu aktivitāte sociālajos tīklos. “Viņiem bija ļoti skarba attieksme, viņi katrā cilvēkā saskatīja ienaidnieku.”

Pēcāk mediķus no nometnes atveda atpakaļ uz dzemdību namu. Tikmēr 70 cilvēki, kas slēpās pagrabā, piekrita “evakuācijai”. Sievietes un bērni tika iesēdināti autobusā un nogādāti Krievijā. Tatjana Sokolova nezina, kas ar viņiem tur notika.

Drīz vien dzemdību namā palikušos sasniedza ziņa, ka viņiem ir divas stundas, pēc kā visus vedīs uz Krieviju. Tajā brīdī T. Sokolova nolēma ar vīru un dēlu bēgt. Tā kā slimnīca bija liela un tai bija daudz izeju, tas arī izdevās. Līdz bēgšanas brīdim viņi pagrabā atradās 50 dienas, kur ar Tatjanas Sokolovas palīdzību dienas gaismu ieraudzīja 27 bērni.

Ceļā bēgļi devās ar transportlīdzekli, kam nebija stiklu, tie bija sašauti vai saspridzināti. Tatjanas ģimene vēlējās doties uz Vāciju vai Somiju, taču bēgļiem bija bail no valodas barjeras, tāpēc ģimene nolēma doties uz Igauniju.

Tatjana Sokolova ar ģimeni jau mēnesi dzīvo Valgā, kur kā brīvprātīgā viņa darbojas pārtikas izsniegšanas punktā. Oficiāli viņa joprojām skaitās Mariupoles dzemdību nama darbiniece un cer, ka tad, kad okupanti  no Ukrainas tiks padzīti, viņa varēs atgriezties dzimtenē.