Algots darbs nav šķērslis ģimenes saimniecības attīstībai

Pamanot sociālajos tīklos joku par to, ka ugunsdzēsēji, atnākot mājās no darba, pārģērbjas un dodas uz otru darbu, kāds var pavīpsnāt, bet cits teiks, ka gluži bez pamatojuma tas nav izdomāts un daudziem tā ir realitāte. Aivis Šēns no Launkalnes pagasta paralēli darbam Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD) strādā citu darbu, pareizāk – pat  divus. Viņš ir instruktors autoskolā, kā arī pievērsies lauksaimniecībai, audzējot ķirbjus un kartupeļus, tāpēc ne vienam vien var rasties jautājums, kā to visu var apvienot.

Pastāstot par sevi, Aivis atklāj, ka viņa dzimtā puse ir Kurzeme, tātad Smiltenes novadā ir ienācējs. Pirms dažiem gadiem viņš strādājis ugunsdzēsējos Rīgā, galvaspilsētā iepazinies ar savu sievu Ievu. Pārnākot uz laukiem, tieši šeit viņš iemācījies daudzus lauku darbus. Tā pa īstam šajā pusē nobāzējies kopš 2015. gada. Paralēli darbam profesijā viņš veiksmīgi turpina attīstīt zemnieku saimniecību “LIEL-DĀMI”, ko savā laikā iekopuši Ievas vecāki.

Ķirbjus audzē trīs gadus

Zemnieku saimniecība “LIEL-DĀMI” dibināta pirms daudziem gadiem, bet tagad tā nodota jaunajai paaudzei. Kā saka, Aivis pārņēmis stafeti no sievastēva.

Domājot, kā racionālāk izmantot lauksaimniecības zemi, Šēnu ģimene pievērsusies ķirbju un kartupeļu audzēšanai. Šogad kartupeļi tiek audzēti pusotra hektāra platībā, bet ķirbji – trīs hektāros. “LIEL-DĀMI” ir bioloģiski sertificēta saimniecība, audzē pārdošanai kailsēklu ķirbjus, tas nozīmē, ka sēklām nav apvalka. Šādi ķirbji der ēšanai, sulai, sēklu ieguvei un lopbarībai. “Šogad ir pirmais gads, kad ķirbjus audzējam šādā apjomā. Lai gan ir bijušas arī citas ķirbju šķirnes, tagad esam pārgājuši pamatā uz kailsēklu ķirbju audzēšanu,” stāsta Aivis un piebilst, ka tie visi jau novākti un glabājas noliktavā, kas ierīkota turpat saimniecībā kādā vecā, neapdzīvotā mājā.

Par ķirbju piedāvājumu viņi liek sludinājumus sociālajos tīklos, kā arī portālā ss.lv. Interese no pircējiem ir. “Ķirbjus paņem kaimiņi, radinieki, jo zina, ka tos audzējam. Sava daļa nonāk lopbarībai, tos pērk zemnieki. Piemēram, starp tiem ir arī kaimiņš, kurš audzē aitcūkas. Brāķētie, bojātie ķirbji nonāk barotavās meža zvēriem. Nupat zvanīja kāds kungs no Valgas. Pieteica simts kilogramus ķirbju, bet īsti nezinu, kādam nolūkam,” turpina Aivis.

Lai novāktu ķirbjus tik lielās platībās, septembra otrajā pusē rīkotas ķirbju ražas novākšanas talkas, kur palīgā nākuši kaimiņi, radinieki, draugi un pat Aivja darba kolēģi. “Ražas novākšana nu ir noslēgusies. Bija svarīgi ķirbjus no lauka novākt pirms salnu iestāšanās. Par laimi, mums tas izdevās,” saka Aivis un uzsver, ka viņa draugu lokā ir cilvēki, kuri labprāt no pilsētas brauc pie viņiem ciemos, lai ieelpoju svaigu gaisu, atpūstos no nemitīgās steigas. Tieši uz ķirbju ražas novākšanu pie Šēnu ģimenes uz divām nedēļām ciemos no Kurzemes bija atbraucis arī Aivja tētis, ceļā pavadot trīsarpus stundas, bet tas mūsdienās ir tīrais nieks, ja vien ir savs personīgais transportlīdzeklis.

Pieredze krājas darot

Jāmin, ka saimniecībā apsaimnieko 14 hektārus aramzemes. Šajā nedēļā notiek zemes sagataves darbi, tiek kultivēts lauks, kurā kā zaļmēslojumu paredzēts sēt rudzus. “Minerālmēslus neizmantojam. Augsnes ielabošanai, lai samazinātu tās sablīvēšanos, barības elementu izskalošanos un eroziju, izmantojam zaļmēslojumu. Iesējot rudzus kā augsnes ielabotāju rudzu sakņu izdalījumi dezinficē augsni un ierobežo vairāku patogēno mikroorganismu sugu attīstību,” zina stāstīt Aivis.

Viņi pievērsušies arī ābeļu audzēšanai, taču aizvadītajā ziemā stādus pamatīgi pabojājuši zaķi, kas viesojušies dārzā, tāpēc ķirbju un kartupeļu audzēšana šobrīd ir pati perspektīvākā. Turklāt tieši par dārzeņu audzēšanu var saņemt gana labus platībmaksājumus. “Sievas vecāki pamatā attīstīja graudkopību, mēs vairāk koncentrējamies uz dārzeņu audzēšanu. Pirmajos gados pievērsāmies kartupeļiem. Audzējām tieši kartupeļu pārstrādes uzņēmumam “Aloja Starkelsen”, bet sapratām, ka iepirkuma cena vairs nav cerētā un transportēšanas izmaksas ir pārāk augstas, tāpēc tagad izaudzēto cenšamies realizēt tepat uz vietas,” pamato lauksaimnieks un min, ka viņiem kartupeļi šogad padevušies labi, ko nevar teikt par visiem. “Esmu dzirdējis, ka daudziem šogad ne visai laba kartupeļu raža. To apliecina fakts, ka starp kartupeļu pircējiem pieteicies arī kāds kartupeļu audzētājs, kurš vēlas iegādāties pārtikas kartupeļus. Viņam šajā gadā izauguši sēklas un mazie jeb lopbarības kartupeļi, tāpēc ēšanai iepērk. Ik pa laikam kāds zvana un interesējas, jo kā par ķirbjiem, tā par kartupeļiem esam ievietojuši sludinājumu internetā,” viņš skaidro.

Kā saka Aivis, ar traktoru braukt iemācīja sieva, tagad galvenais, lai tehnika darbojas un nepieviļ uz lauka. “Jāsaka godīgi, ka to, ko esmu apguvis saistībā ar lauksaimniecību, esmu iemācījies, esot šeit. Jo, dzīvojot Kurzemē, mums bija privātmāja ar tādu nelielu piemājas dārziņu. Bet visu var apgūt. Zināšanas lauksaimniecībā smēlos arī kursos Priekuļos. Kas attiecas uz tehniku un remontdarbiem, no pašām elementārākajām lietām, ja saplīst traktors, jau esmu iemācījies šo to salabot. Ir bijis tā, ka skatos video “YouTube” pamācībā, kā kas jāskrūvē. Bet tādās nopietnākās lietās ir savs meistars, brauc cilvēks no Alūksnes un palīdz salabot tehniku. Kaut kā jau grozāmies. Nav tā jaunākā tehnika, tāpēc remontēt ik pa laikam kaut ko vajag,” par ikdienu laukos stāsta Aivis.

Iegūst jaunu profesiju

Šobrīd Aivja ikdiena paiet lielā skrējienā. Viņš ir VUGD Vidzemes reģiona brigādes Dienesta sektora operatīvais dežurants un nu jau ugunsdzēsības un glābšanas dienestā strādā 18 gadus.

Aivis ir arī braukšanas instruktors autoskolā “Einšteins” Gulbenē un Smiltenē. Viņš ir smaidīgs un pozitīvs pasniedzējs ar labām zināšanām ceļu satiksmē. Aivis savu darbu uztver ļoti atbildīgi un, mācot audzēkņus, palīdz uzlabot ceļu satiksmes drošību un kustību. Viņš ir tikpat lielisks braukšanas instruktors kā šoferis, tā par Aivi saka viņa kolēģi.

Jautājot, kā nonācis līdz braukšanas apmācību instruktora amatam, Aivis stāsta: “Ideja, ka jādara vēl kaut kas, pie manis nonāca garajos ziemas vakaros. Tajā brīdī bija tā, kad savu maiņu nostrādāju ugunsdzēsējos, tad trīs diennaktis deva brīvas. Domāju, kā šo laiku aizpildīt. Lai nav jāsēž mājās, rokas klēpī salikušam, iestājos auto instruktoru kursos. Šī gada maijā saņēmu apliecību. Kopš tā laika arī strādāju autoskolā. Jāteic gan, ka nav tik viegli visu apvienot, kā sākotnēji biju iztēlojies, jo arī darbs saimniecībā prasa savu atdevi,” neslēpj Aivis.

No malas var šķist, ka ģimeni viņš redz tikai darba dienu vakaros. Tas nav tālu no patiesības. “Tā sanāk, ka mājās esmu tikai vakaros, bet sieva jau arī raujas pa darbiņu – strādā Smiltenē par ģimenes ārsti. Mēs abi tādi aizņemti cilvēki, bet tas ir labi, ka dzīve ir piepildīta, jo darām to, kas katram patīk. Vēl mums ir palaimējies, ka uz vietas ir sievas vecāki, viņi it visā palīdz un atbalsta, tostarp vajadzības gadījumā arī pieskata bērnus. Abi vēl iet tikai bērnudārzā. Arī bērniem lauku vide viennozīmīgi nāk tikai par labu, tāpēc savu izvēli par atnākšanu uz laukiem ne vienu brīdi nenožēloju. Gluži otrādi, es nevarētu iedomāties savu dzīvi četrās sienās kādā Rīgas dzīvoklī. Nē, tas nav par mani. Man vajadzīga brīvība, darbs un ģimene, lai viss ir līdzsvarā,” tā Aivis. 

#SIF_MAF2022

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.