Enerģētiskās koksnes avoti Latvijā nav izsmelti

Gan meža nozarē, gan ārpus tās pēdējā laikā ir uzvirmojušas diskusijas par koksnes izmantošanu Latvijas energoneatkarības veicināšanai. Viens no aktuālākajiem jautājumiem – vai Latvija spēj sevi nodrošināt ar siltumu, izmantojot atjaunojamos meža resursus? Temats par ilgtspējīgu un efektīvu meža resursu izmantošanu nozares speciālistu un zinātnieku aprindās tiek cilāts sen. Globālā energoresursu sadārdzināšanās un dažādu vietēju interešu krustošanās padara to īpaši aktuālu.

Viens no notikumiem, kas diskusijā ir iesaistījis plašāku sabiedrību, ir valdības lēmums ļaut cirst mazāka diametra kokus, lai ar nepieciešamajiem šķeldas resursiem nodrošinātu pāreju uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu centralizētajā siltumapgādē. Jāatgādina, ka patlaban nav ļauts importēt koksni no Krievijas un Baltkrievijas, kas mazina koksnes resursu pieejamību Latvijā. Turklāt enerģētikas krīze sekmē koksnes eksportu. Rezultātā izskan bažas par koksnes granulu pieejamību valstī. Atbildīgās ministrijas priekšlikums jau ir izsaucis asu vides aizsardzības organizāciju un aktīvistu pretreakciju, izskanējuši arī aicinājumi neļaut eksportēt šķeldu uz ārvalstīm (kam ir zināms loģisks pamats).

Ir vērts paskatīties uz problēmu arī no citas puses. Vispirms jāpaskaidro, ka malku, šķeldu, briketes, granulas un citus koksnes produktus dēvē par enerģētisko koksni, kam ir stabils un augošs pieprasījums gan Latvijā, gan eksporta tirgos. Pie mums to galvenokārt izmanto kā siltuma avotu, taču patērē arī elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas stacijās. Pēdējo 20 gadu laikā Latvijā veikta virkne zinātnisko pētījumu par enerģētiskās koksnes potenciālu. To rezultāti gan ir atšķirīgi. Apkopojot iepriekš paveikto, vēl 2008. gadā Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki lēsa, ka enerģētiskās koksnes potenciāls Latvijā pēc dažādiem aprēķiniem svārstās no 13,5 līdz 30 TWh gadā. Salīdzinājumam – Ekonomikas ministrijas dati liecina, ka dabasgāzes patēriņš Latvijā ir aptuveni 10–12 TWh gadā. Tāpēc var apgalvot, ka enerģētiskās koksnes izmantošana spētu kompensēt dabas gāzes patēriņu valstī.

Līdztekus izmaiņām koksnes ciršanas apmēros pastāv arī citas iespējas palielināt enerģētikā izmantojamās koksnes ieguvi. Viens no virzieniem ir arvien efektīvāka ciršanas atlieku izmantošana. Veicot meža kopšanas cirtes, vēl joprojām mežā paliek un satrūd liels apjoms nelikvīdās koksnes, kuru varētu savākt un pārstrādāt kurināmajā šķeldā. Tāpat Latvijā maz zināma ir koku celmu izmantošana, kas Ziemeļvalstīs ir ierasta pieeja. Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieku aplēses liecina, ka celmi kailcirtēs optimālos apstākļos var dot līdz pat 100 cieškubikmetriem enerģētiskās koksnes no viena kailcirtē nocirstā meža hektāra. Ir aprēķināts, ka koku stumbri vidēji dod 55% no kopējā koksnes apjoma, vainags – 25%, bet celmi un saknes – līdz 20%, kas viennozīmīgi ir vērā ņemams apjoms. Viens no iemesliem, kāpēc celmi līdz šim netiek plaši izmantoti, ir ekonomiskais faktors – to izvilkšanai un pārstrādei nepieciešama atbilstoša tehnika. Taču, koksnei kļūstot dārgākai, celmu izmantošana var kļūt rentabla. Saskaņā ar LLU Meža fakultātes pētnieku datiem, izmantojot celmus kā kurināmo katlumājās, varētu aizstāt 16,3% no koksnes patēriņa.

Otrs virziens ir enerģētiskās koksnes audzēšana neizmantotajās lauksaimniecības zemēs. Tiek lēsts, ka Latvijā ir aptuveni pusmiljons hektāru neizmantotas lauksaimniecības zemes, kura varētu būtu noderīga ātraudzīgo koku un krūmu sugu plantācijām. Ātraudzīgo kokaugu stādījumi tiek audzēti gandrīz visās Eiropas valstīs. Plašāk izmantotās kokaugu sugas ir papeles, apšu hibrīdi un kārkli. Latvijas apstākļiem vairāk piemērotas vairākas sugas, tostarp kārkli, apses, baltalkšņi. LLU Meža fakultātes pētījumi rāda: izmantojot visas potenciāli pieejamās lauksaimniecībā izmantojamās zemes ātraudzīgo kokaugu stādījumu audzēšanai, lielāko koksnes šķeldu apjomu varētu iegūt, audzējot intensīvi apsaimniekotus kārklu stādījumus. Vidējais viena gada laikā izaudzētais šķeldas apjoms šajās platībās būtu 8843 tūkst. beramkubu, kas veidotu 116% no visas patērētās kurināmās šķeldas Latvijā 2018. gadā. Izsakot saražoto koksnes šķeldas apjomu siltumenerģijā, tiktu iegūtas 7075 GWh, kas būtu 89% no visas saražotās siltumenerģijas Latvijā 2019. gadā. Šie aprēķini, protams, ir teorētiski, taču apliecina virziena perspektīvas.

Varam secināt, ka Latvija spēj sevi nodrošināt ar koksnes biomasu, lai aizstātu fosilo kurināmo siltumapgādē. Lai to panāktu, domāšana jāmaina arī meža nozarei, ieviešot enerģētiskās koksnes iegūšanai mazāk ierastus veidus, tostarp  celmu izmantošanu un ātraudzīgo kokaugu stādījumus. Ne mazāk svarīga ir arī katra meža īpašnieka izpratne par īpašuma maksimāli saimniecisku un atbildīgu izmantošanu un  sabiedrības izglītošana par Latvijas meža nozares lomu arī valsts energoneatkarības un kopējās labklājības veicināšanā.

– Kristaps Jēkabsons, “Ziemeļlatvijas mežsaimnieks” valdes loceklis