Nav nemaz tik slikti

Kad pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pirmo reizi devāmies skolēnu apmaiņas braucienā uz ārzemēm, Berlīnē autobusa šoferis piekodināja, lai, kāpjot ārā no autobusa, neuzskrienam virsū velobraucējiem, kam ielas malā (ha-ha-ha!) ir atvēlēta speciāla josla. Tad nu gan – velobraucējiem, un sava josla!

Jau vairākus gadus vēlāk Amsterdamā, uz kuru bijām devušies ar savu auto, piestājām ielas malā, tomēr drīz vien bija jādodas meklēt citu stāvvietu, jo izrādījās, ka nebijām ievērojuši veloceliņa apzīmējumu, par ko mums nepārprotami norādīja velobraucēji, dzindzinot zvaniņus uz savu braucamo stūrēm.

Kopš dzelzs priekškara krišanas, kas tikai nav gāzies pār mūsu galvām? Ar peidžeriem, mobilajiem telefoniem, bankas kartēm, gājēju priekšroku uz pārejām kaut kā pamazām esam apraduši, joprojām grūtāk iet ar velobraucējiem un viņu joslām, citādi domājošajiem un jūtošajiem, arī ceļa stabiņiem.

Kad Rīgā parādījās velojoslas, sākās autobraucēju cīņa pret nekaunīgajiem velobraucējiem. Neiztika pat bez dūru izvicināšanas. Lai arī ik vasaru avārijās cieš velobraucēji, tomēr spītīgo autobraucēju, dinozauru, kas principiāli nevienam nedos ceļu, īpatsvars krītas, un izrādās, ka uz vienas ielas var sadzīvot gan gājējs, gan autobraucējs, gan velobraucējs. Dinozauri izmirst, to pierāda pasaules vēsture.

Nākamais mūsu prātam grūti “sagremojamais” priekšmets ir ceļa stabiņi. Vēl nesen nebija rīdziniekam lielāka ienaidnieka par ceļa stabiņu, tomēr pagājis laiks un izrādās, ka stabiņi gan pilda savu funkciju (jau dzirdu nepiekāpīgo svilpienus), gan pilsētas vidē iekļaujas samērā glīti, un palēnām, pamazām stabiņi rīdziniekiem virsū vairs neskrien.

Būsim godīgi, Latvija atrodas Eiropas stūrī, nomalē. Nevienam nav pārsteigums, ka nomalē daudzi jaunievedumi nonāk ar novēlošanos un tiek pieņemti krietni lēnāk, grūtāk un negribīgāk. Paies laiks, un arī stabiņus mēs “norīsim” un atradīsim jaunu iemeslu dusmoties, cīnīties, protestēt, lai pēc laika, no malas paskatoties, saprastu – nē, nu nav nemaz tik slikti!