Sarkanbaltsarkanā sajūta

Patriotu nedēļā gadu no gada tiek celts gaismā vārds patriotisms. Katrs to saprot un definē citādāk. Man labpatīk piekrist apgalvojumam, ka patriotisms nāk no pagātnes un ir vērsts uz nākotni, mainīgs un tik dažāds savās izpausmēs, bet tomēr vienojošs un klātesošs.

Novembrī, kad visur apkārt skaisti plīv sarkanbaltsarkanie karogi, patriotismu vairāk gribas raksturot ar sarkanbaltsarkanām sajūtām. Neba man vienīgajai.

Sarkanbaltsarkanās sajūtas sevī palīdz izprast skola, ģimene un mūsu valsts svētki. Proti, šīs sajūtas vijas arī caur pasākumiem, kuros sanākam kopā, kuros skan Latvijas himna un plīvo mūsu valsts karogs, tajos brīžos arvien vairāk apzinoties piederību savam novadam, pilsētai, Latvijai. Protams, arī sarkanbaltsarkanās lentītes nēsāšana pie apģērba, kas jau kļuvusi par neatņemamu valsts svētku atzīmēšanas sastāvdaļu, pasvītro šīs sajūtas.

Šī nedēļa daudzviet iesākās ar tradicionālajiem lāpu gājieniem un svecīšu nolikšanu piemiņas vietās. Tur sarkanbaltsarkanās sajūtas varēja smelties cik uziet. Lieli un mazi, ļaužu pūļi, plecu pie pleca ar lepni paceltām galvām, godinot Latvijas brīvības cīnītājus. Pašreizējie notikumi pasaulē savā veidā paskubina un liek aizdomāties, cik svarīga ir piederības sajūta, būšana vienotiem vārdos un darbos. Tikmēr ikdienā mēs katrs vairāk esam pats par sevi. Tas ļoti skumdina, jo tā gribētos, lai tas vienotības gars un ļaužu saliedētība mūs pavada arī ikdienā, nevis vien kādos īpašos brīžos.

Bet vienalga ir jauki apzināties, ka šonedēļ skaisti pasākumi tiek rīkoti skolās, kultūras namos un daudzās citās iestādēs, arīdzan darba kolektīvos, kuros sanāk kopā, lai atzīmētu Latvijas svētkus. Ja esi paguvis apmeklēt kaut mazu daļiņu no tiem, tad ir sajūta, ka svētki izvērtušies vairāku dienu garumā, jo 18. novembra vakarā noteikti būs jāapsēžas pie svētku vakariņu galda kopā ar savējiem, – arī manā ģimenē ir tāda tradīcija.

Ir nācies dzirdēt dažādu profesiju cilvēku viedokļus, pārdomas un atklāsmes, kas katram no tiem vairāk saistās ar patriotismu un tā sarkanbaltsarkanajām sajūtām. Kāds zemessargs stāstījis, ka viņam patriotisms pirmām kārtām saistās ar paša padarīto valsts labā. Viņš uzsvēra: “Es nevaru gribēt, lai valsts ir turīga un labklājīga, ja pats nestrādāju vai nemaksāju nodokļus. Es nevaru prasīt, lai manā valstī ir droši, ja pats nekādi nepiedalos drošības vairošanā.” Pārfrāzējot citiem vārdiem, es to saprotu kā – sūkstīties un nopelt kādu vai darīt, rīkoties pašam un lepoties ar savu valsti, izvēle vienmēr paliek katra paša ziņā.

Es priecājos, ka mana sarkanbaltsarkanā sajūta gadu no gada paliek nemainīga. Man tā ir ģimene, dzimtās mājas, valoda, vārda un izvēles brīvība, neatkārtojamās Latvijas lauku ainavas dabā un aiz loga, mijoties gadalaikiem.