Lapas patīkami čaukst zem kājām

Pēc ilgāka laika kopā ar vēl desmit žurnālistiem no Latvijas reģionālajiem laikrakstiem pabijām Eiropas Savienības galvaspilsētā Briselē. Tā ir pilsēta, kurā Eiropas Parlaments un ar to saistītās iestādes pastāv un dzīvo kā valsts valstī – ar savu budžetu, nodokļiem un likumiem. Taču šoreiz ne par to, bet to, ko ieraudzīju atšķirīgu.

Salīdzinot ar Latviju, Briselē tikai tagad ir sācies lapkritis. Visur, kur gāju, lapas patīkami čaukstēja zem kājām. Tur neviens lapas negrābj, bet gan atstāj ar tālejošu domu, ka lapas ir mājvieta kukaiņiem un citai dzīvai radībai. Satrūdot tās ir arī mēslojums pašiem kokiem. Pie parkiem ir redzamas informatīvas norādes, ka lapas netiek savāktas. Neviens tāpēc nekrīt panikā, bet tiešām ar prieku izbauda lapkriti. Lapas jau nav tikai pilsētas parkos un skvēros, bet vējš tās sapūš arī ielu malās. Briselieši par to neliekas ne zinis. Ja domāsiet, ka nesavākto lapu dēļ pilsēta izskatās nesakopta, tā nebūt nav.

Kā ir pie mums, Latvijā? Paši taču zinām. Taču jāteic, ka pēdējā laikā arvien biežāk dzirdu viedokli, ka rudens lapkritī parkos nevajadzētu uzreiz nogrābt lapas, bet ļaut kādu laiku izbaudīt krāsaino lapu paklāju. Ja lapas grābjam, tad iesaka atstāt vismaz pusi, kur ziemu pārlaist kukaiņiem un ezīšiem. Vēl mani pārsteidza, ka pilsētā, kā pēc pirmā acu skata šķita, ir nesakopti un it kā aizauguši apstādījumi. Pārlieku kārtīgie latvieši uzskatītu, ka tā tas tiešām arī ir, bet izrādās, ka apstādījumos zāle un pļavas puķes aug kā patvērums bitēm, sienāžiem un citiem kukaiņiem. Pie šiem apstādījumiem ir uzstādītas arī informatīvas norādes. Daudzviet koku zaros pamanīju iekārtas koka ripas. Tās esot kukaiņu viesnīcas. Valkas novadā tādu pamatīgu kukaiņu viesnīcu esmu redzējusi Kārķos, Lustiņdruvā. Bet kaut ko tādu ieraudzīt milzīgā pilsētā, kurā dzīvo vairāk nekā miljons iedzīvotāju, tiešām ir liels pārsteigums.

Rodas pārliecība, ka Eiropas Parlamenta 720 deputātiem, lemjot par dabas aizsardzību, zaļo dzīvesveidu un domāšanu, tā nav tikai tukša muldēšana. Ak jā, Eiropas Parlamenta ierēdņu kabinetos šķiro atkritumus. Nekur vairs neredz plastmasas traukus, tikai no ekoloģiska materiāla ražotus. Cilvēki, dodoties savās ikdienas gaitās, noteikti līdzi somā ieliek pudeli ūdenim. Tā ir vispārpieņemta norma, un neviens par to nebrīnās.

Man radās pārliecība, ka ikviens te dzīvo, kā pašam ērtāk. Neviens neatskatās uz cilvēkiem, kuri atšķiras no pelēkā pūļa. Vienīgais, kas mani satrauca, ‒ lielais bezpajumtnieku skaits, kuri ielās guļ un ubago kopā ar šķirnes suņiem, piemēram, sanbernāriem. Par laimi, suņi izskatās paēduši un ar dzīvi apmierināti.