Atmiņu un rotaļu pasaulē

Nedaudz ilgāk kā stundas braucienā no Valkas var nokļūt šīgada Eiropas kultūras galvaspilsētā Tartu. Šeit ir viens no ideālākajiem muzejiem, jo vienlaikus piesaista gan pieaugušos, gan bērnus, sākot no pāris gadu vecuma. Runa ir par Rotaļlietu muzeju. Iepriekš gan jāpabrīdina: pieaugušie šeit nogurs ātrāk, bet bērnus būs grūti dabūt ārā no muzeja telpām.

Ja plānots apmeklēt muzeju, tad citu objektu apskati droši varat atlikt uz nākamo reizi, jo muzejā ir tik daudz skatāma un tik daudz ko darīt, ka to var baudīt visu dienu, un iespaidu pietiks ilgam laikam.

Pavisam netālu ir AHHAA centrs, tā tuvumā stāvlaukumā var novietot mašīnu. Rotaļlietu muzejs no tā atrodas aptuveni 15 minūšu gājienā vecpilsētas teritorijā. Ja esat starp divām mājām ieraudzījuši izkārtni ar lācēnu, tad ziniet – muzejs ir klāt.

Pieaugušos muzejs aizved uz bērnības pasauli, bet bērnus te saista daudz aizraujošu lietu, kuras var gan aptaustīt, gan ar tām darboties.

Mazliet no leļļu māju vēstures

Spēļu istabā, kura ir atvērta tikai līdz pulksten 16, var gan iekārtot savu māju, gan uzņemt viesus, gan veļas automātā salikt netīro veļu, gan izmēģināt šūpošanos dažādu veidu zirdziņos. Te iespējams arī pārģērbties par princesi, burvi vai dinozauru.

Gadiem ilgi viena no mīļākajām bērnu nodarbēm ir bijusi spēlēt “mājas’’. Zēniem gan tās parasti bija koku zaros un mežmalā uzceltās būdās, savukārt meitenes izvēlējās spēlēties ar leļļu mājā dzīvojošu leļļu ģimeni. Pirmās zināmās Eiropas leļļu mājas ir no 16. gadsimta, kad tās drīzāk iederējās pieaugušo dārgajās miniatūru vietās, nevis bērnu rotaļlietu klāstā. Arī nākamajos gadsimtos leļļu mājas pastāvēja tikai bagāto kolekcionāru namos, veidojot pilis un dižciltīgo ēkas leļļu lielumā. Šajās leļļu mājās bija tūkstošiem mazu lietiņu, sākot no klavierēm līdz pat izšūtiem rāmīšiem. Mājas parasti piepildīja ar vaska vai porcelāna lellītēm. Par bērnu rotaļlietām leļļu mājas kļuva ap 19.–20. gadsimtu, kad to dizains sekoja valdošajam arhitektūras stilam un tehnoloģiju attīstībai, piemēram, dārgākajās mājās netrūka pat tekošā ūdens apgādes un elektrosistēmas. Padomju laikā leļļu namiņš meitenēm bija neaizsniedzams sapnis, jo rūpnieciski tās neražoja, bet privāta ražošana nebija atļauta.