Lai iedzīvotos Latvijā, ukraiņu bēgļiem vajadzīgs līderis – motivētājs un valodas zināšanas

Karš Ukrainā ieilgst. Rit jau trešais gads, kopš Latvijā starp mums ir Ukrainas civiliedzīvotāji, kuri šeit atraduši patvērumu un kuri joprojām nevar atgriezties mājās, jo tās ir frontes tuvumā.

Precīzas informācijas, cik Ukrainas civiliedzīvotāju, bēgot no Krievijas sāktā kara, patlaban uzturas Latvijā, nav. Pēc Fizisko personu reģistra datiem, Latvijā ir vairāk nekā 40 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem šogad Latvijā dzīvo 25 650 Ukrainas civiliedzīvotāji, kuriem piešķirts pagaidu aizsardzības statuss.

Laikraksts “Ziemeļlatvija” sadarbībā ar “Latvijas Avīzi” pēta, kā Latvijā jūtas kara plosītās Ukrainas bēgļi, vai viņi šeit ir iedzīvojušies, vai ir iemācījušies latviešu valodu? Piemēram, patlaban Ukrainas bēgļi var izvēlēties, vai bērnus sūtīt Latvijas skolās vai ļaut savām atvasēm turpināt mācības Ukrainā attālinātā režīmā. Taču izmaiņas Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, ko Saeima jau ir atbalstījusi pirmajā lasījumā, paredzētu, ka no 2025. gada 1. septembra ukraiņu bērniem Latvijā būtu pienākums mācīties klātienē. Līdz ar to Ukrainas bērnu lielākais izaicinājums Latvijā ir valodas apguve, lai sekmīgi piedalītos mācību procesā.

Ir jāpieņem realitāte un jāsāk ar latviešu valodu

“Latvijas Avīze”, veicot izpēti, secinājusi, ka šobrīd mūsu valsts institūcijām trūkst sapratnes par to, kas vispār notiek ar Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā un cik viņu šeit vispār ir.

“Trūkst vienviet apkopotas informācijas par ukraiņu dzīvi Latvijā. Piemēram, nav zināms tas, cik ir tādu Ukrainas bērnu un jauniešu, kuri neapmeklē mūsu valsts izglītības iestādes,” saka Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis (ZZS). Viņš uzskata, ka būtu jānosaka viena atbildīgā institūcija, kas uzņemtos koordinējošo funkciju un varētu piedāvāt risinājumus valdībai un Saeimai “Informācijas trūkums par Latvijā dzīvojošo Ukrainas civiliedzīvotāju skaitu, pirmkārt, apgrūtina Ukrainas civiliedzīvotājiem noteikto pakalpojumu apjoma un tiem nepieciešamo resursu plānošanu; otrkārt, apgrūtina un sniedz maldinošu vērtējumu par Ukrainas civiliedzīvotāju proporcionālo iesaisti dažādos sociālekonomiskajos procesos,” secina domnīca “Sabiedriskās politikas centrs Providus” savā pētījumā “Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme”.

Iztaujājot Smiltenes novadā dzīvojošos ukraiņu bēgļus, “Ziemeļlatvija” secina, ka tur patvēruma meklētāju atbalsta plecs ir gan vietējā pašvaldība un nevalstiskās organizācijas, gan arī paši ukraiņi cits citam. Proti, Smiltenes novadā dzīvojošie ukraiņi ir apvienojušies biedrībā “Nadija”, kurai ir spēcīga līdere, izglītības psiholoģe Natālija Juščenko. Viņa ir arī visas Smiltenes novada Ukrainas civiliedzīvotāju kopienas koordinatore un Smiltenes novada Izglītības pārvaldes mentore, kura strādā ar saviem tautiešiem. Sākoties karam, Natālija ar dēlu pameta savas mājas Černihivas pilsētā un ieguva patvērumu Latvijā, Smiltenē.

Pēc Smiltenes novada pašvaldības sniegtās informācijas, Smiltenes novadā šobrīd dzīvo 85 Ukrainas civiliedzīvotāji, patvēruma meklētāji Latvijā, kuri vērsušies pēc palīdzības pašvaldībā, lai noformētu uzturēšanās atļauju. Visvairāk ukraiņu bēgļu – 28 – dzīvo Smiltenē, 16 – Virešos, pārējie – citos novada pagastos. No šiem 85 patvēruma meklētājiem 25 ir pirmsskolas un skolas vecumā.

Sarunā ar “Ziemeļlatviju” Natālija Juščenko atzīst, – sākot no šī mācību gada nu jau gandrīz visi Smiltenes novadā dzīvojošo ukraiņu bēgļu bērni mācās klātienē latviešu skolās papildus attālinātajām mācībām Ukrainas izglītības iestādēs.

Gan paši skolēni, gan viņu vecāki saprot, ka karš Ukrainā tik drīz var nebeigties, tāpēc ir jādzīvo šeit, Latvijā, un, lai to pilnvērtīgi darītu, ir jāprot latviešu valoda, uzsver Natālija Juščenko. Tas ir galvenais nosacījums, lai ukraiņu bēgļi integrētos Latvijā un šeit labi justos, jo visi pārējie jautājumi – sadzīve, mājokļi, veselības aprūpe, darbs, skolas un bērnudārzi bērniem – jau ir daudzmaz sakārtoti. Vismaz tie ukraiņu bēgļi, kuri dzīvo Smiltenes novadā, to apzinās. Latviešu valodu kursos mācās gan pieaugušie, gan bērni, un tādas iespējas viņiem ir.

“Apmēram puse ukraiņu ģimeņu Smiltenes novadā ir no Ukrainas pierobežas teritorijām – Harkivas, Čerņihivas, Mariupoles, Doneckas un apkārtnes. Viņām šobrīd nav, kur Ukrainā atgriezties. Karš turpinās. Nav arī vairs tā, kas gadiem ilgi dzimtenē tika iekrāts – mājas, dzīvokļa, automašīnas, sava biznesa. Pirmajā kara gadā lielākā daļa ukraiņu gaidīja, kad karš beigsies un varēs atgriezties mājās, bet tagad cilvēki pieņem realitāti, ka braukt uz mājām nevar, un viņi šobrīd paliek Latvijā. Es tā arī viņus noskaņoju, – vajag dzīvot šeit un tagad un, lai cik tas nebūtu grūti, vajag integrēties Latvijas sabiedrībā un darīt to, ko māki darīt. Un vispirms jāsāk ar latviešu valodas mācīšanos. Tas mazākais, ko varam izdarīt, ir iemācīties to sarunvalodas līmenī kā pateicības apliecinājumu valstij un tās cilvēkiem, kuri mums devuši patvērumu. Un vecākiem ir jābūt piemēram saviem bērniem un viņi uz to jāmotivē. Ja bērni redzēs, ka vecāki paši grib mācīties latviešu valodu un atbalsta latviešu kultūru, tad arī bērni iemīlēs Latviju. Katrs gads, kad ukraiņu ģimene dod atlaidi un ļauj savam bērnam palikt ukraiņu skolā attālināti, ir tikai neizbēgamā atlikšana. Latviešu valodas zināšana ir ļoti svarīga laikā, kad veidojas bērna personība. Tā ir komunikācija ar vienaudžiem, iekļaušanās kolektīvā, jauni draugi, socializācija, iespēja apmeklēt interešu izglītības pulciņus,” uzsver Natālija Juščenko.

Viņa no sava dēla Bohdana piemēra redz, ka viss ir iespējams paša skolēna, viņa vecāku un skolotāju kopīga darba rezultātā. Bohdans pusotru gadu mācījās Smiltenes vidusskolā un šajā laikā iemīlēja latviešu valodu un latviešu kultūru, ievērojami uzlaboja angļu valodas zināšanas un, fizikas skolotāja rosināts, izvēlējās studijām Rīgas Tehnisko universitāti, un par to Natālija ir ļoti pateicīga Smiltenes vidusskolas kolektīvam. Tagad Bohdans studē RTU, tiesa, angļu valodā, taču ārpus studijām brīvi runā latviešu valodā.

Ukraiņu skolēni klātienē mācās, gan protot, gan neprotot latviski

Ja Smiltenes novadā dzīvojošie ukraiņu bēgļi vēlas mācīties latviešu valodu, tad viņiem tādas iespējas ir – gan skolēniem, gan pieaugušajiem.

Kursus skolēniem koordinē Smiltenes novada Izglītības pārvalde ar nevalstisko organizāciju starpniecību. Iespēju pieaugušajiem atrada Natālija Juščenko, vēršoties mācību centrā “BUTS”. Smiltenē divas reizes nedēļā no pulksten 18 līdz 21 ukraiņu bēgļiem notiek bezmaksas kursi latviešu valodas apmācībai. Šo iespēju izmanto 13 cilvēki, arī Natālija Smaļ. Viņa Smiltenē atradusi darbu šūšanas uzņēmumā “Artex”.

“Dienā strādāju, bet divas reizes nedēļā vakaros mācos. Tas nav viegli, nogurstu, bet gribu iemācīties latviešu valodu, lai saprastu citus. Tā ir komfortablāk dzīvot. Smiltenē maz runā krieviski, Valmierā, Rīgā – vairāk, tad ir vieglāk. Nekādu citu problēmu iejusties Smiltenē nav. Sākumā ar meitu dzīvojām Bilskā, tagad esam pārcēlušās uz Smilteni. Īrējam dzīvokli. Meita šajā mācību gadā sāka mācīties Smiltenes vidusskolā,” stāsta Natālija Smaļ.

Lai saglabātu savas saknes, savu kultūru un tradīcijas un iegūtu Ukrainas izglītības atestātu, Smiltenes novadā dzīvojošo ukraiņu bēgļu bērni paralēli mācās arī attālināti Ukrainas skolās. Tā dara arī Smiltenes vidusskolas 8. klases skolnieks Iļja Lapko. Viņš ar ģimeni Latvijā dzīvo nedaudz vairāk par diviem gadiem.

Smiltenes vidusskolā pusaudzis mācības uzsāka šajā mācību gadā, jo ģimene no Gaujienas pārcēlās uz Smilteni, bet pirms tam viņš mācījās Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolā. Pateicoties tur ņemtajām papildu stundām latviešu valodā, Iļja jau nedaudz runā latviski, bet to, ko runā citi, saprot labi.

Mācīties latviešu skolā Iļjam šķiet pašsaprotami. “Ja es dzīvoju Latvijā, tad man ir jāzina latviešu valoda. Nav zināms, kad atgriezīsimies Ukrainā, varbūt pēc vairākiem gadiem. Jā, te skolā visi mācību priekšmeti ir latviešu valodā. Latviešu valodas sacerējumā saņēmu astoņas balles. Grūtāk ir fizikā un ķīmijā. Tur skolotājs daudz skaidro, skaidrotais ir jāpieraksta. Ja nezini latviešu valodu, tad nekā. Es cenšos. Vajag censties. Skolā ar klasesbiedriem cenšos runāt latviski. Brīvajā laikā kontaktējos ar saviem ukraiņu draugiem,” stāsta Iļja Lapko.

Savukārt Smiltenes vidusskolas 8. klases skolniecēm Jeļizavetai Gricenko un Polinai Smaļ šis mācību gads ir pirmais latviešu skolā.

Kad meitenes kopā ar savām ģimenēm, bēgot no kara Ukrainā, 2022. gada pavasarī ieradās Latvijā (Smiltenes novada Bilskā), viņas uzsāka mācības Ukrainas skolā attālināti, bet Bilskas pamatskolā apmeklēja stundas tikai angļu valodā, sportā un vizuālajā mākslā. “Domājām, ka ilgi Latvijā nepaliksim, un bija arī bažas, ka ar visu netiksim galā,” teic meitenes, taujātas, kāpēc negāja uz latviešu valodas stundām.

No 2023. gada 1. septembra Bilskā skolas vairs nebija, to slēdza.

Šogad meiteņu ģimenes no Bilskas pārcēlās uz Smilteni. Tagad Polina un Jeļizaveta mācās pilsētas vidusskolā, kur visi mācību priekšmeti ir latviešu valodā.

Viegli nav, atzīst pusaudzes. Latviski viņas var pateikt vien dažus īsus teikumus, bet saprot tikai atsevišķus vārdus, izrautus no konteksta. Pēcpusdienā abām sākas otra skola – attālināti Ukrainā. Taču atlaižu ukraiņu skolniecēm tāpēc nav, ar uzdoto jātiek galā tāpat kā pārējiem klasesbiedriem.

Latviešu valodu Polina un Jeļizaveta mācās papildu stundās skolā, kā arī reizi nedēļā apmeklē kursus ukraiņu skolēniem. Lai nodrošinātu Ukrainas bērnu labbūtību, veicinātu viņu integrāciju un risinātu izglītības apguves jautājumus, Izglītības un zinātnes ministrija piedāvā vairākus risinājumus, kurus īstenot skolās, lai šie bērni veiksmīgāk iekļautos Latvijas izglītības sistēmā. Smiltenes vidusskolā Poļinai, Jeļizavetai un Iļjam latviešu valodu papildus māca skolotāja Jana Vīksna. Viņa izmanto un par labiem atzīst Latviešu valodas aģentūras mācību materiālus latviešu valodas apguvei, kas paredzēti dažādiem vecuma posmiem. Ar ukraiņu skolēniem Jana Vīksna strādā, pielāgojot metodes katra latviešu valodas zināšanu līmenim. Poļinai un Jeļizavetai viņa māca gan latviešu valodas pamatus, gan arī mācību stundas tēmas.

“Priecājos, ka meitenes uzsākušas mācības skolā klātienē. Taču viegli nav. Stundā parādu uzdevumu, kas jādara, un ar tulkotāja palīdzību viņām ir jātiek galā pašām. Viņām tas labi sanāk. Vienojāmies, ka meitenes stundas laikā drīkst izmantot digitālās tehnoloģijas tulkošanai. Cerību dod tas, ka viņas labi mācās un ir centīgas. Ļoti daudz nosaka raksturs, gribasspēks, vēlme,” uzsver Jana Vīksna.

Smiltenes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītājs Edgars Roslovs sarunā ar “Ziemeļlatviju” uzsver, ka jau kara sākumā, kad patvēruma meklētāji no Ukrainas ieradās Smiltenes novadā, Izglītības pārvalde viņus aicināja un motivēja sūtīt bērnus Smiltenes novada skolās.

Pašvaldībai, piemēram, bija iespēja palīdzēt ar ziedotiem 16 portatīviem datoriem, tos šobrīd saņēmuši tie ukraiņu bērni, kuri mācās novada pašvaldības izglītības iestādēs un kuriem šāds atbalsts bija nepieciešams. Tāpat vietvara ir finansējusi latviešu valodas kursus ukraiņu skolēniem un centusies iesaistīt viņus gan interešu izglītības pulciņos, gan profesionālās ievirzes izglītībā, piemēram, viens ukraiņu skolēns šajā mācību gadā mācās Smiltenes mūzikas skolā.

Lai veicinātu ukraiņu bēgļu bērnu adaptēšanos, palīdz Izglītības pārvaldes piesaistītie brīvprātīgie palīgi – jaunieši, rīkojot pārgājienus un citas aktivitātes, arī neformālajā izglītībā, piemēram, ekskursijas un muzeju apmeklējumu.

“Ir arī ikgadējie Valsts izglītības satura centra projekti ukraiņu civiliedzīvotāju bērniem, un šiem projektiem tiek piešķirts finansējums. Izglītības pārvalde veic iepirkumu un organizē norises kārtību. Jau bijuši projekti gan par valodas apmācību, gan par vasaras nometnēm, kurās puse bērnu ir ukraiņi, puse – latvieši. Piemēram, šogad biedrība “Smiltenei un Latvijai” ieguva iespēju reizi nedēļā organizēt latviešu valodas apmācību ukraiņu bērniem,” stāsta Edgars Roslovs.

Katrā kopienā vajag līderi, kurš motivē iemīlēt Latviju

Natālija Juščenko sarunā ar “Ziemeļlatviju” atzīst, ka ne visos Latvijas novados ukraiņu bēgļi ir tik motivēti mācīties latviešu valodu kā Smiltenē, kaut gan tas ir būtiski, domājot par darba iespējām. Daudziem ukraiņu bēgļiem ir augstākā izglītība, taču, lai viņi Latvijā varētu strādāt savā profesijā, ir jāprot valsts valoda. Taču tik un tā ir arī tādi ukraiņi, kuri saka, ka viņiem to nevajag, par citos novados uzzināto stāsta Natālija.

“Katrā kopienā vajag tādu līderi, kurš saliedē ukraiņus un pavelk līdzi savai pārliecībai, ka ir jāzina tās valsts valoda, kurā dzīvo. Taču ne visos reģionos ukraiņi ir apvienojušies, ne visur viņiem ir sava biedrība. Kad Smiltenē rīkojam savus pasākumus, pie mums brauc ukraiņi no kaimiņu novadu diasporām,” stāsta Natālija.

Biedrība “Nadija” sadarbojas ar citām nevalstiskajām organizācijām – Smiltenes nodibinājumu “Fonds “Sauleskalns””, mazpulkiem, Latvijas Sarkano Krustu, Siguldas novada biedrību “r.a. “Siltumnīca””. Pateicoties to projektiem, ukraiņu bēgļi arvien vairāk iejūtas Latvijā, brauc ekskursijās, apmeklē latviskās dzīvesziņas meistarklases, – tā notiek viņu integrēšanās Latvijā.

Ļoti pretī ukraiņu bēgļiem nāk fonds “Sauleskalns”. Šogad, sākot no maija līdz 31. oktobrim, fonda telpās Smiltenē, Galdnieku ielā, notiek individuālas nodarbības “Iekšējo resursu meklēšana ukraiņu bēgļu bērniem”. Tās apmeklē vidēji 20 bērni un viņu vecāki gan no Smiltenes un Apes pilsētām, gan no Smiltenes novada pagastiem, kur šobrīd ir viņu mājvieta.

Nodarbību mērķis ir mazināt bēgļiem emocionālo spriedzi, veidot pozitīvu domāšanu, ticību sev un saviem spēkiem, spēju pārvarēt nemiera un panikas sajūtu.

“Nodarbības kalpo tam, lai uzlabotu viņu noskaņojumu, palīdzētu bērniņiem pārvarēt komunikācijas grūtības skolā un bērnudārzā, jo, atbraucot uz Latviju, viņiem viss te ir svešs, – valoda, tradīcijas, daba, dziesmas,” stāsta nodibinājuma “Fonds Sauleskalns” vadītāja Ļubova Ņikiforova. Projektu nodibinājums īsteno, pateicoties labdarības organizācijai “Valmieras novada fonds”.

“Jo vairāk ukraiņi, kuri pie jums atraduši patvērumu no kara, redzēs no Latvijas, jo vairāk būs motivēti to iemīlēt, un varbūt paliks Latvijā dzīvot. Vēlēsies te ieguldīt savus spēkus un naudu. Sapratīs, – Latvija ir maza, bet te var dzīvot, strādāt, laist bērnus skolā,” domā Natālija Juščenko.

Domājot par uzturēšanos Latvijā, šobrīd ukraiņu civiliedzīvotājiem ir aktuāli savlaicīgi iesniegt dokumentus, lai pagarinātu pagaidu aizsardzības statusu uz diviem gadiem.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PLMP) informē, ka 2025. gada 4. martā beigsies uzturēšanās termiņš vairākiem tūkstošiem Ukrainas civiliedzīvotāju, kuriem iepriekš piešķirts pagaidu aizsardzības statuss Latvijā. Lai Ukrainas civiliedzīvotāji kā pagaidu aizsardzības saņēmēji varētu turpināt uzturēties Latvijā pēc 2025. gada 4. marta, viņiem tuvākajā PLPM teritoriālajā nodaļā savlaicīgi jānoformē uzturēšanās atļauja, pagarinot šo statusu.

Valkas novads palīdz ukraiņu jauniešiem basketbolistiem

Savs ceļš un arī pieredze ukraiņu integrācijā – caur sportu – ir Valkas novadā. Itin drīz pēc kara sākuma Valkā ieradās ukraiņu jauno basketbolistu grupa – puiši vecumā no 15 līdz 17 gadiem – kopā ar savām mammām un vecmāmiņām.

Par savām jaunajām, pagaidu mājām 25 ukraiņu basketbolisti sauc Valku un Valkas novada bērnu – jaunatnes sporta skolu. Jaunieši Valkā dzīvo kopmītnēs, viņiem ir minimāls pabalsts, bet ar to nepietiek. Jaunieši aktīvi sporto, aug, viņiem nepieciešams papildu ēdiens, apģērbs, sporta apavi, medicīniskā palīdzība, transporta izdevumi, lai nokļūtu uz sacensībām. Bet visvairāk jauniešiem pietrūkst mājas, vecāku un ģimenes. Lai viņiem palīdzētu, labdarības organizācijā “Ziedot.lv” ar labdarības projektu “Valkas novads – Ukrainas bērniem” vērsās Valkas novada bērnu – jaunatnes sporta skolas direktore Inese Kāposte, bet iniciators šim projektam bijis novada pašvaldības deputāts Vents Armands Krauklis.

Ikviens var palīdzēt ukraiņu basketbolistiem, ieejot www.ziedot.lv mājaslapā, atrodot ziedojuma sadaļu “Ukrainas cilvēkiem” un tālāk – “Valkas novads Ukrainas bērniem”. Projekts “Ziedot.lv” ievietots šī gada 31. maijā. Līdz 19. oktobrim bija saziedoti 1570 eiro.

Tie ukraiņu basketbolisti, kuri vēl ir skolas vecumā, mācās Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā, trenējas sporta skolā un spēlē basketbolu arī Latvijas čempionātā dažādās līgās, stāsta ģimnāzijas sporta skolotājs un basketbola treneris Artjoms Tiniakovs.

“Kopā ar ģimnāzijas vadību šajā mācību gadā pieņēmām lēmumu, ka puišiem katru dienu notiek divas latviešu valodas stundas padziļināti. Galvenajos mācību priekšmetos viņi saņem atzīmes savās ukraiņu skolās, kurās mācās attālināti, bet latviešu skolā viņi mācās latviešu valodu. Iepriekšējā mācību gadā bija doma, lai viņi pilnībā mācītos latviešu skolā, taču tas izrādījās sarežģīti. Puišiem bija grūti apgūt tādus mācību priekšmetus kā, piemēram, matemātiku un fiziku. Latviešu valodu viņi mācās cītīgi. Zinot latviešu valodu un labi spēlējot basketbolu, viņi pēc vidējās izglītības iegūšanas var iestāties Latvijas augstskolās, studēt un turpināt spēlēt basketbolu. Dažiem puišiem ir tāds mērķis,” stāsta Artjoms Tiniakovs.

Viņš piebilst, ka Valkā dzīvo aptuveni 50 Ukrainas civiliedzīvotāji, un arī pieaugušajiem ir mērķis iemācīties latviešu valodu. Kad tiek rīkoti valodas apmācības kursi, interese par tiem ir.

Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas direktore Lilita Kreicberga “Ziemeļlatvijai” stāsta, ka skola šobrīd ir realizācijas vieta latviešu valodas apmācībai divām Ukrainas civiliedzīvotāju grupām. Ukraiņu skolēnus māca skolotāja Tamāra Elziņa, viņiem nodarbības būs līdz maijam, bet pieaugušos – skolotāja Ilze Ivane.

“Patlaban ieguvām iespēju kursus pieaugušajiem rīkot līdz novembra beigām. Skolēnu grupai tās ir kā stundas, finansējums tam ir no Izglītības un zinātnes ministrijas. Pieaugušo grupu finansē Izglītības attīstības centrs,” stāsta direktore.

Valkas novada pašvaldībai lielākās rūpes ir tieši par ukraiņu skolēniem un jauniešiem, kuri patvērumu raduši Valkas novadā, “Ziemeļlatvijai” stāsta Valkas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja Gita Avote.

“Tie ir jaunieši, kuri pie mums kara sākumā atbrauca kā basketbola klase. Vieni joprojām mācās Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā, ir arī jau vidusskolu beiguši jaunieši. Mēs viņus atbalstām ēdināšanas jomā citādāk, jo viņi mums turpina nodrošināt basketbola klases plūsmu, mājas spēles un sacensības. Mums ir arī ukraiņu ģimenes, kurām esam nākuši pretī un ierādījuši dzīvojamo platību ar atvieglotiem noteikumiem. Rūpi par ukraiņiem no pašvaldības darbinieku puses tur Sociālā dienesta vadītāja Natālija Dubrovska. Ik pa laikam padomājam arī par tiem ukraiņiem, kuri cīnās kara laukā. Tās transporta vienības, kas mums vairs nav aktuālas, mēģinām sūtīt kā palīdzību viņiem,” stāsta Gita Avote.

Taču ne visos Latvijas novados ir vērojama tik liela ukraiņu bēgļu vēlme mācīties latviešu valodu.

“Latvijas Avīzes” žurnāliste Māra Libeka Ludzas novadā intervējusi Dmitro Čakinu, kurš aizvadītajā gadā absolvēja Ludzas 2. vidusskolu un kuram Ludza kļuvusi par pagaidu mājvietu, kaut gan viņa vecākiem neesot bijis plāns apmesties Latgalē. Dmitro stāsta – viņa vecāki apmeklēja latviešu valodas kursus, lai iegūtu A1 līmeni, tomēr viņi valodu pat minimālajā līmenī nav apguvuši. “Iespējams, tāpēc, ka Ludzā liela daļa sabiedrības runā krievu valodā. Ja godīgi, es sešpadsmit savas dzīves gadus runāju tikai krievu valodā. Bet, kad Krievija iebruka Ukrainā, man bija principiāla nostāja pilnībā pāriet uz ukraiņu valodu. Tagad ģimenē runājam tikai ukrainiski, bet vecāki savstarpēji – gan krieviski, gan ukrainiski,” stāsta Dmitro.

Uzziņai

Latvijas sabiedrība: ukraiņiem jāprot latviešu valoda

“Providus” pētījumā izmantota arī SKDS (pētījumu centra – redakcijas piezīme) veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja par attieksmi pret Ukrainas civiliedzīvotājiem (šī gada aprīlī ar interneta starpniecību aptaujāti Latvijas 1005 iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 75 gadiem). Uzdoti vairāki jautājumi par dažādām tēmām. “Providus” secina, ka Latvijas sabiedrībai ir kopumā pozitīva attieksme pret Ukrainas bēgļiem: vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (59%) atbalsta jaunu Ukrainas kara bēgļu uzņemšanu Latvijā, 58% respondentu atbalsta Ukrainas bēgļu palikšanu dzīvot un strādāt Latvijā ilgtermiņā. Tiem, kuriem ir pretenzijas, tās lielākoties saistītas ar bailēm par savām darba vietām, kā arī priekšstatu, ka ukraiņi saņem lielāku atbalstu nekā vietējie iedzīvotāji. Tāpat atbildēs skanējusi trauksme par to, ka mazināsies latviešu īpatsvars Latvijā un ka izplatīsies krievu valodas lietojums. Ģimenēs krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem ir daudz biežāk raksturīga negatīva attieksme pret jaunu Ukrainas bēgļu uzņemšanu vai esošo bēgļu palikšanu uz dzīvi Latvijā.

Aptaujā Latvijas iedzīvotājiem jautāts arī par valsts valodas zināšanu nepieciešamību. Vairākums uzskata, ka ukraiņiem, kuri dzīvo Latvijā, būtu jāzina latviešu valoda. Īpaši liels īpatsvars cilvēku, kuri uzskata, ka Ukrainas bēgļiem būtu jāmāk sarunāties latviski, ir starp jauniešiem (82%) un cilvēkiem, kuri ģimenē runā latviski (78%). Savukārt lielāks īpatsvars respondentu, kuri atbildēja, ka viņi šo ierosinājumu neatbalsta, ir starp cilvēkiem, kas ģimenē runā krieviski (34%), un nepilsoņiem (36%).

Kāda ir jūsu attieksme pret prasību, ka Ukrainas bēgļiem, kuri uzturas Latvijā vismaz gadu, ir jāspēj sazināties latviešu valodā?

66% Atbalstu

20% Neatbalstu

14% Grūti pateikt

Avots – “Latvijas Avīze”

APTAUJA: https://poll.app.do/vai-visiem-ukrainas-begliem-kuri-uzturas-latvija-vismaz

#SIF_MAF2024 #sarežģītālatvija #sarežģītālatvijanovalstslīdznovadam

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Ziemeļlatvija” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Latvijas Avīze”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija” un “Latvijas Avīze”.