Būsim uz kinoekrāna

Uzzinot, ka Smiltenes novadā, kur dzīvoju, tiek uzņemta jaunā latviešu filma – krimināldrāma “Klajumā aiz meža”, nopriecājos. Ne tikai tāpēc, ka tieši kriminālfilma, kas ir viens no maniem iecienītākajiem žanriem, bet arī tāpēc, ka tad, kad filma nonāks uz kinoekrāna, tajā būs redzamas man pazīstamas vietas un vietējie cilvēki masu skatos.

Nezinu, kā citiem, bet mani interesē, kas tā par vidi, kas redzama latviešu spēlfilmās vai seriālos, jo tā piešķir filmai vietējo kolorītu. Piemēram, noskatoties detektīvseriālu “Nelūgtie viesi”, meklēju informāciju, kur tas uzņemts (Kandavā un tās apkārtnē), tāpat bija ar spriedzes seriālu “Bezvēsts pazudušās” (filmēts Mālpils muižā un Mālpilī). Pateicoties savai profesijai, man nesen bija izdevība satikt un intervēt filmas “Klajumā aiz meža” režisoru Reini Kalviņu, galvenās lomas – policista – attēlotāju aktieri Kasparu Zvīguli un citus cilvēkus no radošās grupas Smiltenes novada Gaujienā, kur tika uzņemta viena no filmas epizodēm. “Klajumā aiz meža” varēs redzēt arī šo un to no Smiltenes un apkārtnes, Raunas, Grundzāles un citām Smiltenes novada vietām.

Taujāts, kāpēc filmēšanai pamatā izvēlēts tieši Smiltenes novads (filmā būs redzami arī Ķemeri un kaut kas no Igaunijas), režisors Reinis Kalviņš stāsta, ka bērnībā Smiltenē pavadījis daudzas vasaras pie savas vecmammas. Taču noteicošais apstāklis bijis tas, ka filmēšanas grupa meklēja policijas iecirkņus un policijas iecirknis Smiltenē vizuāli paticis visvairāk un tur strādājošie policisti bijuši ļoti pretimnākoši filmēšanai. Tāpat Smiltenes novadā ir purvi un meži, kas arī vajadzīgi filmā. Proti, filma “Klajumā aiz meža” stāstīs par 90. gadu sākuma noslēpumiem un to nospiedumiem mūsdienās, kad purvā kādas Latvijas mazpilsētas tuvumā tiek atrasts līķis un izplatās ziņas, ka tās ir pirms 30 gadiem pazuduša pusaudža mirstīgās atliekas. Attiecību noskaidrošana un izmeklēšana uzjundī pagātnes noslēpumus un liek filmas varoņiem domāt par to, kā viņi atceras tā laika notikumus.

Kino fascinē. Cik ūdeņu jau aiztecējis, bet vietējie vecākās paaudzes cilvēki (vismaz viena daļa noteikti) joprojām atceras, ka netālu no Smiltenes tika uzņemta filma “Klāvs – Mārtiņa dēls” (1970. gads), bet tagadējā Valkas novadā, “Ielīcās” – filma “Pūt, vējiņi!” (1973. gads). Un kino ir spēks neļaut aiziet aizmirstībā cilvēkiem – personībām. Manu paziņu lokā jau pāris gadus virmo doma, sak, kaut atrastos kāds scenārija autors un režisors, kaut vai students, kurš ķertos klāt spēlfilmai par dziesminieku Induli Vanagu, vienu no pirmajiem ielu muzikantiem Rīgā (viņš kādu laiku dzīvoja Smiltenē), jo šādai filmai būtu liels potenciāls. Tur būtu viss – unikāls, dabas dots talants (izcila balss un izcila paša komponēta mūzika), spilgta personība, kura nespēj iekļauties sistēmā un pati sevi sadedzina, aizejot no dzīves 45 gadu vecumā, arī nepiepildīta mīlestība un vēl citas sižetiskās līnijas. Tam, ka Induļa Vanaga dzīves gājums bija it kā pasen (1957–2002), nav nozīmes. Domāju, ikvienā sabiedrībā ir cilvēki, kuri dod savu talantu citiem, bet paši tajā “sadeg”.