Šis gads ir sēnēm bagāts. Tagad, augustā, var atrast tādas sēņu vietas, ka galva reibst! Bet ko ar tām iesākt? Ir teiciens “visu pasaules naudu nenopelnīsi”. Bet latvieši varētu viens otram teikt: “visas pasaules sēnes nenolasīsi/neapēdīsi!”.
Ha, te tev nu bija! Ieiet alūksnietis mežā, atrod sēņu āderi un nolasa visas līdz pēdējam. Pēc tam iebrien vēl citā vietā, jo, redz, varbūt vēl salasīs pāris litrus.
Labi, vezums pilns, bet ko darīt tālāk? Kuņģis nedejo prieka danci pēc gaileņu mērces, beku sautējuma, bērzlapju karbonādēm un vēl daudz cita no Meža mātes devuma, tādēļ būtu jānoglabā vēlākam laikam.
Lai viss sēņu vezums nav jāliek par smagu pārbaudījumu kuņģim vienas nedēļas laikā un lai garšas baudījums nebeidzas vienā vasarā, varu padalīties ar mūsu ģimenes sēņu receptēm.
Esam izmēģinājuši vairākus variantus, bet vienā arī izgāzāmies: milzum daudz fantastisku beku sacepām cūku taukos, cerēdami ziemā kā aristokrāti ēst beku mērci pusdienās. Te tev nu bija! Visām burkām vāciņi uzpūtās un to saturu dabūt ārā varēja tikai ar dvieli uz deguna – smaka vērā ņemama. Bet ir arī labās pieredzes. Gailenes notīru ar kādu no bērnu vizuālās mākslas otiņām, saplēšu strēmelēs, ielieku maisiņos un saldētavā iekšā – tiešām, arī Ziemassvētkos var ēst Alūksnes gaileņu sacepumu. Par podiņiem marinādē nemaz nerunāšu – tā jau klasika. Bet ko iesākt ar lērumu baraviku vai beku?
Felšu ģimene jau trešo gadu kaltē baravikas (te gan jāpiebilst, ka katru reizi ar vīru viens otram sakām – viss, pēdējo reizi šī ņemšanās!). Ziniet, es neesmu ēdusi neko gardāku ziemā (nu, labi, ķirbju biezzupa, bet par to citā reizē) kā kaltētu baraviku zupa! Te var improvizēt – kaltētās baravikas pievienot kādā no sacepumiem/sautējumiem cepeškrāsnī.
Kā žāvēt bekas un baravikas ziemai, ieskaitot pašu mežā iešanu – soli pa solim:
1. Uzlādē telefonu, paziņo ģimenei, uz kuru pusi dodies, paņem ūdeni.
2. Padoms no mana vīra – sēne no Meža mātes paklāja nav jāgriež ar nazi (nazis mežā nepieciešams, lai pārbaudītu, vai tārpiņš nav pasūtījis dienas piedāvājumu). Nogriežot sēni ar nazi, tu iznīcini un sapūdē sēnes micēliju. Beciņu izraujot ar sakni, izglābsi nākamā gada “ražu” – micēlijs izplatās, aug jaunas sēnes. Jo uz puvušām micēlijām sēne aug retāk. Speciālisti gan nesmādē abus variantus – gan izraut, gan ar nazi.
Tātad: nazis tikai, lai pārbaudītu gardēžu veikumu un, nedod Dievs, cīņā ar lāci. Tādā gadījumā gan sviesta nazītis lācī izraisītu tikai pamatīgu smiekla devu.
3. Visvienkāršākais. Tas, kurš nebija mežā, tīra. Ak, kā tik nav gājis: pēkšņi pagalmā parādās sēņu vezums. Saprotu, vakars beigts. Sēžu un tīru. (Līdzīgi jūtas makšķernieku sievas.) Bet vai zināt? Gandarījums garantēts!
Tātad, sēnes iztīrītas (jā, tārpu daudz, bet kuram tad baravika negaršo!), tās jāsagriež.
4. Iztīrītās sēnes sadali gabalos kaltēšanai – iesaku skaistos baraviku kātiņus nepārgriezt, jo viss sarausies kaltēšanas procesā. Sēņu galviņas griez uz pusēm. Ja resnāks kāts un lielāka sēnes galviņa, tad nedaudz smalkāk jāpārgriež.
5. Ir dzirdētas runas par kaltēšanas aparātiem. Domājams, tad viss ir vienkāršāk. Bet mums tāda nav. Liec sagrieztās sēnes nelielā temperatūrā cepeškrāsnī uz cepampapīra pāris minūtes.
6. Nākamais solis ir kā stiklinieka darbs – katrs gabaliņš jāuzver uz diedziņa, kas sēnes gabalam ir kā nazis. Lielākā daļa smuki uzveras, bet kāda arī noslīd nost no diega, jo pēc pirts procedūrām cepeškrāsnī sēņu gabaliņi glumi kā gliemeži.
7. Trīs četras dienas jābruņojas ar pacietību, jo visa virtuve ož pēc sēnēm – reizēm grūti saprast, smaržo vai dīvaini smaržo.
8. Ideālā variantā, ja sēnes kaltējas pie iekurinātas krāsns, bet ir vasara, tā jau visi logi atvērti (iepriekšējā gadā gan iekurinājām, jo pie sēnēm tikām nedaudz vēlāk).
9. Kad viss sakaltis, sameklē visskaistāko kasti, liec visu iekšā un gaidi sniegoto ziemas vakaru, kad sasildīties ar baraviku zupu. Labu apetīti!
Laura Felša
Reklāma